Sports samērā īsā laikā kļūst par mūsu atkarību. Ja treniņu grafikā pēkšņi ieviešas pauze, jūtam gandrīz  fiziskas ciešanas un iekšēju neapmierinātību. Iespējams, tas ir iemesls, kādēļ diskomforts vai sāpes kādā locītavā neattur no ierastā sporta. Arī tad, ja ārsts izrakstījis pretsāpju un pretiekaisuma zāles un aicinājis to lietošanas laikā atturēties no iemīļotās fiziskās aktivitātes. Zāles, iespējams dzeram, bet sportot turpinām. Protams, nojaušam, ka tas nav labi, bet, kāpēc – neaizdomājamies.

“Jā, šāda pieeja mūsdienās cilvēkiem ir raksturīga. Mums ir žēl zaudēt laiku,” apstiprina Andrejs Peredistijs ORTO klīnikas traumatologs, ortopēds. Un min līdzību, kas liek aizdomāties: “Vēl gluži nesen visās ķirurģijas nodaļās strādāja pārsiešanas māsas, kuras katru dienu mainīja pacientu brūcēm pārsējus. Brūces dzija slikti, strutoja. Ar laiku ārsti atskārta, ka nemitīga iejaukšanās dzīšanas procesā to pagarina un rada sarežģījumus. ORTO klīnikā mēs apsēju operētai vietai noņemam vienreiz – kad izvelkam diegus,” saka Andrejs Peredistijs.

Zāles, lai nesāp

Nopietna trauma vai ķirurģiska iejaukšanās cilvēku parasti apstādina, bet sāpes vai diskomforts locītavā, kas parādījies mums nesaprotamu iemeslu dēļ, nešķiet nekas tik nopietns, lai nesportotu. Turklāt, ja dzeram zāles, tad, pieņemam, ka tās dziedēs, bet mēs tikmēr leksim, skriesim un brauksim . “Ja dzeram pretsāpju medikamentus un vienlaikus aktīvi turpinām slogot sāpīgo vietu, tas padara zāļu lietošanu bezjēdzīgu,” saka Andrejs Peredistijs.

Ārsts atgādina, ka sāpes ir dotas kā efektīvs indikators, kas vēstī, ka noteiktā ķermeņa daļā kaut kas nav kārtībā.

Ja cilvēks ignorē sāpes un turpina aktīvi sportot, tam var būt vismaz trīs negatīvas sekas:

● sāpēšanas un dzīšanas laiks ieilgst;

● neapzināti saudzējot sāpīgo vietu, nepareizi slogojam citas ķermeņa daļas, kas rezultātā arī var kļūt sāpīgas;

● sāpīgajā un slogotajā vietā var veidoties hipertrofēti (pārlieku lieli) rētaudi, kas var radīt sāpes un diskomfortu ilgtermiņā.

Kā ir vērts rīkoties?

“Neliels audu bojājums vai iekaisums nav iemesls pārstāt kustēties. Samērīga slodze pat ir vēlama, bet, ieklausoties ķermeņa  sajūtās. Noteikti nav vērts turpināt kustības, kuras rada sāpes. Ir jāļauj bojātajai vietai sadzīt,” saka Andrejs Peredistijs.

 Dzīšanas process cilvēka ķermenī notiek, daloties šūnām. Katrā šūnā ir ģenētiski iekodēta informācija, par to, cik ātri šim procesam jānotiek. “Lai ko stāstītu uztura bagātinātāju reklāmas, to nav iespējams paātrināt. Sāpīgu vietu nevar sadziedēt ātrāk, kā to iecerējusi daba. Neiejaukšanās šai procesā ir labākais un efektīvākais, ko izvēlēties darīt,” rezumē Andrejs Peredistijs.