„Endoprotezēt bojātu locītavu nekad nav par vēlu,” pārliecināts Vitolds Jurkevičs ORTO klīnikas traumatologs, ortopēds „Var būt vienīgi tehniski sarežģītāki risinājumi, bet nav neglābjamu situāciju”.
Šodien, piektdienas (05.08.16.) Latvijas avīzē lasāms Vitolda Jurkeviča konsultēts raksts par dzīvi pēc endoprotezēšanas operācijas. Arī mēs esam sagatavojuši izvērstu materiālu par šo daudziem aktuālo tēmu.
Mākslīga locītava, lai cik augstas kvalitātes, cik ideāli ielikta un cik labs ārsts šo operāciju veicis, tomēr ir un paliek svešķermenis mūsu organismā. Tādēļ atbildīgs traumatologs, ortopēds tevi uz endoprotezēšanu bez iemesla nemudinās.
Kas ir endoprotežēšana?
Locītavas endoprotezēšana ir slimības vai traumas rezultātā bojātas locītavas – tās veidojošo kaula daļu -noņemšana un aizstāšana ar mākslīgām. Locītavas, kuras endoprotezē visbiežāk ir: ceļa un gūžas, retāk – pleca.
Vērts izsvērt, vai pienācis laiks izšķirties par šādu soli, ja tev ir:
● uzstādīta diagnoze par slimību, kura posta locītavu,
● locītava deformējas,
● kustēties kļūst arvien mokošāk – tu pārāk bieži sadzīvo ar sāpēm, kuras vairs nemazina ne pretiekaisuma, ne pretsāpju medikamenti.
„Šie ir argumenti, lai plānotu operācijas laiku,” saka Vitolds Jurkevičš.
Rindā uz locītavu nomaiņu
Valsts uzturētās slimnīcās diagnoze, locītavas deformācija un sāpes ir iemesli, lai pacientu ar traumataloga, ortopēda slēdzienu uzņemtu valsts apmaksāta plānveida endoprotezēšanas rindā. Tajā saskaņā ar Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas mājas lapā publicētiem datiem reģistrēti 6 400 pacienti uz ceļa locītavas, bet 4 000 pacientu – uz gūžas locītavas nomaiņu. Gaidīšana rindā ilgst vairākus gadus. Toties par šo operāciju no savas kabatas jāpiemaksā vien 31 eiro un – 10 par katru slimnīcā pavadīto dienu. Nereti tieši nauda ir izšķirošs arguments pacietīgi gaidīt savu rindu.
Izņēmumi attiecas uz tiem, kuru slimību gaita ir daudz straujāka un postošāka, nekā citiem. Piemēram, osteonekrozes gadījumā locītava var pilnībā sairt pusgada laikā, kamēr artroze kaulu virsmas deldē ļoti lēni (dažkārt gadu desmitiem). Par cilvēkiem, kuru ārstēšanai steidzami nepieciešama operācija, lemj ārstu komisija. Arī šie cilvēki tiek uzņemti īpašā rindā, kur gaidīšanas laiks var ilgt gadu, vai, ja valsts piešķirtais finansējums ir nepietiekams – arī ilgāk.
Ja cilvēks spēj segt pusi no valsts apmaksātās endoprotezēšanas cenas, tad jaunu locītavu var iegūt pusgada laikā. Savukārt ārpus kārtas locītavas nomaiņu veic, ja pacients pats sedz operācijas izdevumus.
„Iemesli, kādēļ jāmaina locītava, ir ļoti dažādi, tādēļ rindas kārtība, kas var ievilkties gadiem, pacientam nav labs risinājums,” uzskata Vitolds Jurkevičš. „Locītava ir jāmaina tad, kad ir pienācis laiks, nevis tad, kad ir pienākusi rinda. Turklāt ne tikai domājot par gadījumiem, kad cilvēks mokās sāpēs un pacietīgi gaida. Arī pretēja situācija, kad teorētiski pienākusi tava kārta, bet tu nejūties tik slikti, lai šobrīd veiktu operāciju, ir neloģiska.” Ārsts ir pārliecināts, ka optimāli ir tad, ja pacients kopīgi ar savu traumatalogu, ortopēdu izver iemeslus un lemj par labu operācijai, kuru ieplāno dažu tuvāko mēnešu laikā. Tomēr šādu iespēju pagaidām Latvijā nodrošina tikai privātā medicīna.
Gribam dzīvot ilgāk!
Pasaulē arvien pieaugot cilvēku dzīves ilgumam un virknei medicīnisku risinājumu, kas ļauj tikt galā ar veselības problēmām, audzis arī endoprotezēšanas operāciju skaits. Saskaņā ar šī gada Polijas zinātnieku aplēsēm, gadā veic ap 800 000 locītavu nomaiņu. Tāpat zinātnieki kopīgi ar vadošiem protēžu ražotājiem un operējošiem mediķiem pastāvīgi meklē labākos risinājumus, lai mākslīgā locītava kalpotu ilgāk un cilvēka dzīves kvalitāte neciestu – mēs varētu darīt sev ierastās ikdienas lietas – arī sportot.
Privātas slimnīcas prioritāte ir sekot līdzi augstākiem pasaules standartiem un ievērot tos ne vien katra ārsta darbā operējot, bet ikvienā posmā, kas saistīts, gan ar kvalitatīvas endoprotēzes izvēli, gan tās ielikšanas tehnoloģiju.
Valsts slimnīcu prioritāte ir iespēja piedāvāt valsts apmaksātu endoprotežēšanu un profesionālu ārstu darbu, kamēr izpaliek vairāki būtiski posmi – cilvēkam, par kuru maksā valsts, nav iespēja izvēlēties sev mākslīgo locītavu un tās ievietošanas tehnoloģiju.
Pasaules vadošo ražotāju endoprotēzes un pakaļdarinājumi
Pasaulē ir vairāki vadoši endorpotezēšanas materiālu ražotāji, kuru izstrādātās locītavas jau to radīšanas gaitā pakļauts ļoti skrupulozām pārbaudēm. Balstoties uz kalpošanas rādītājiem, tās nemitīgi pilnveido. Šīs endoprotēzes reģistrē rietumvalstu un Amerikas valstu reģistros, kur atzīmē, katras endoprtoēzes ielikšanas datumu un laiku, kad mākslīgai endoprotēzei veiktas revīzijas (nomaiņas) operācijas. Dati ir uzticami un objektīvi un ļauj ārstiem izvērtēt, dažādu modeļu un materiālu kalpošanas ilgumu un izvēlēties labāko. Katrai vadošu ražotāju endoprotēzei ir sertifikāts, kuru pēc operācijas saņem pacients. Privātās slimnīcas Latvijā strādā tikai ar pasaules vadošo protēžu ražotāju materiāliem.
Līdzīgi, kā ar citiem veiksmīgiem produktiem, arī endoprotēzēm tādās valstīs kā Ķīnā, Pakistānā vai Indija top pakaļdarinājumi. To veidošanā izmanto līdzīgus materiālus.
Pakaļdarinātās endoprotēzes nav iekļautas starptautiskos reģistros un par to kalpošana ilgumu datu nav. Rezultātā cilvēks ir pakļauts daudz lielākai varbūtībai, ka endoprotēze var radīt problēmas – alerģisku reakciju, iekaisumu mīkstajos audos, endoprotēze var neieaugt vai ātri kļūt vaļīga – kā rezultātā nomaiņa jāveic nevis pēc 15 – 25 gadiem, kā paredz pasaulē sertificētu mākslīgo locītavu vidējais mūža ilgums, bet gan ievērojami ātrāk. Likt endoprotēžu pakaļdarinājumu ir sava veida veiksmes spēle. Rezultāts var būt arī labs.
Lai mākslīgā locītava kalpotu ilgi un neradītu sarežģījumus, būtiski ir ne tikai izvēlēties pasaules reģistros sertificētu endoprtotēzi, bet arī tās likšanā ievērto augstākos standartus. Šo standartu ievērošana savukārt sadārdzina operācijas cenu. Katrs ieklāšanas posms izstrādāts tā, lai maksimāli paildzinātu endoprotezēzes kalpošanas laiku un pēc iespējas samazinātu komplikāciju riskus. Dārgo izmaksu dēļ šādu iespēju piedāvā vien privātās klīnikas.
Ko ir vērts zināt par endoprotēzēm
Endorotēžu materiālu, izmēru un fiksācijas veidu klāsts ir plašs un nezinātājam var radīt apjukumu, vai nepareizu priekšstatu, kas būtu piemērotāks. Pasaules vadošie endorprotēžu ražotāji strādā ar trīs veida materiāliem – metāla sakausējumiem, keramiku un polietelēnu. Materiālu izvēle ir cieši saistīta ar veidu, kā endoprotēzi pie kaula stiprina. To savukārt nosaka vecums, dažkārt – dzimums un dzīvesveids.
Pastāv divi veidi, kā kaulā nostiprināt (fiksēt) endoprotēzi – cementa un bez cementa. Cementa fiksācija, kad daļu kaula piepilda ar šo materiālu, piemērota gados vecākiem cilvēkiem, kuru kauli ir trausli. Labi ieklāts cements bez gaisa burbulīšiem padara kaulu stingrāku un mākslīgo locītavu – stabilāku. Endoprotēzes stiprināšanai kaulā ievieto garu metāla kājiņu, uz kuras turas locītavas implants.
Bez cementa fiksāciju izmanto gados jauniem cilvēkiem, kuru kauli ir stingri. Kaulā cementu nepilda, bet endoprotēzi stiprina uz īsas metāla kājiņas. Ņemot vērā, ka gados jauni cilvēki arī pēc locītavu nomaiņas parasti vēlas dzīvot pietiekami aktīvi, endoprotēžu virsmām izvēlas atšķirīgas materiālu kombinācijas, nekā gados vecākiem cilvēkiem, kuru locītavu galvenais uzdevums pamatā ir būt drošām un stabilām, nevis dinamiskām un kustīgām. Gados vecākiem cilvēkiem parasti ir piemērotākas cementējamas endoprotēzes.
Ja locītavas endoprotezēšana jāveic liela auguma, spēcīgiem vīriešiem līdz 55 gadu vecumam, nereti ir iespējams maksimāli saglabāt locītavu kaulus vien novīlējot bojātās vietas un liekot mākslīgās locītavu virsmas uz kaulu galiem – līdzīgi kā uzliekot kapes uz zobiem.
Ja sāp – morfiju?
Mūsu kaimiņu skandināvu kā arī vairāku citu valstu medicīnas prakse attiecībā uz locītavu slimībām, ir maksimāli noildzināt laiku līdz operācijai. Lai neciestu sāpes, ārsti jau agrīnās slimību stadijās izraksta narkotiskas vielas, kas sāpes efektīvi likvidē. Latvijā narkotiskas vielas locītavu sāpju mazināšanai nepiemēro gandrīz nekad. Narkotiskās vielas atbrīvo no sāpēm, bet slimībai progresējot, nepasargā no locītavas deformācijas un kustību ierobežojumiem. Turklāt tās rada atkarību.
Mūsu cilvēkam sāpes, kuras neizdodas mazināt ar pretsāpju un pretiekaisuma zālēm ir signāls, kas mudina izšķirties par labu operācijai. “Grūti viennozīmīgi pateikt, kura pieeja ir labāka. Bet, manuprāt, cilvēkam ir jādzīvo maksimāli pilnvērtīga dzīve. Es vairākkārt esmu operējis pacientus, kuriem ārvalstīs operāciju atsaka un aicina vēl pagaidīt. Tomēr viņi izšķīrušies par labu operācijai, jo apzinās, cik ļoti slimība ierobežo,” pieredzē dalās Vitolds Jurkevičs.
Lai arī varētu šķist – tas nekas, ka locītavu slimība – , lai tikai nesāp, – tad realitāte uzrāda, ka narkotiskajām pretsāpju zālēm ir nelāgas sekas. “Cilvēks, kurš nav lietojis tādas zāles, pēc operācijas jūt atvieglojumu. Viņam vairs nesāp. Viņš pakāpeniski atgūst možumu un dzīvesprieku. Savukārt tas, kurš lietojis narkotiskās vielas, ar jaunām locītavām jūt sāpes un vajadzību turpināt lietot pretsāpju zāles,” skaidro Vitolds Jurkevičš.
Dzīve pēc endoprotezēšanas – ar ko jārēķinās?
Veicot locītavas endorpotezēšanu jārēķinās, ka mākslīgai locītavai ir savs kalpošanas laiks, jo pagaidām nekas mākslīgi veidots nav tik ideāls, kā dabas radītais. Locītavas endoprotēzes kalpošanas laiks ir no 15 – 25 gadiem. Visām endoprotēžem atkarībā no to materiāla veidojas nodiluma produkti – mikroskopiskas šī materiāla skaidiņas. Uzkrājoties, tās pakāpeniski bojā kaulu, radot tajā rētaudus. Rezultātā endoprotēze izkustas un kļūst vaļīga.
Locītavas atkārtota endoprotezēšana jeb revīzijas operācija ir sarežģītāka un ilgāka par pirmreizējo endoprotezēšanu. Savukārt pēc revīzijas operācijas endoprotēze kalpo vēl aptuveni 80% no tās sākotnējā kalpošanas laika.
Pēc veiksmīgi notikušas endoprotezēšanas operācijas seko ļoti būtisks posms – mācīšanās ar jauno locītavu sadzīvot un lietot maksimāli līdzīgi tam, kā dabas dotu veselu locītavu. Darbs ar fizioterapeitu jāsāk jau dienā, kad ielikta endoprotēze. Pareizi kustinot un noslogojot, divu nedēļu laikā pēc ceļa locītavas endoprotezēšanas, cilvēks var iemācīties iet neklibojot. Pēc gūžas locītavas operācijas – aptuveni divu līdz sešu nedēļu laikā. “Tomēr arī turpmāk jāapņemas regulāri vingrot, lai jaunās locītavas kalpotu ilgi un labi,” uzsver Vitolds Jurkevičs.