Pēc piecu gadu starptautiskām mācībām (Polijā un Vācijā) ORTO Klīnikas fizioterapeite Elīna Bergmane nokārtojusi manuālās terapijas sertifikācijas eksāmenu Tālākizglītības mācību centrā Physio Akademie Vācijā, Vrēmenē. Viņa nu ir viena no ļoti retiem Latvijas fizioterapeitiem, kuri ieguvuši šādu praktisku The International Federation of Orthopaedic Manipulative Physical Therapists akreditētu izglītību.
Vācijā, kurā ir vairākas akreditētas manuālās terapijas skolas, ap 42 000 fizioterapeitu apguvuši manuālās terapijas bāzes kursu. Padziļinātu krusu un sertifikāciju, ko var pielīdzināt maģistra programmas apguvei, visā lielajā Vācijā nokārtojuši vien 800 speciālistu. Viena no tām – Elīna Bergmane, kura zināšanas pārvedusi mājās un turpinās praktizēt ORTO Klīnikā.
Iespējams, fizioterapijas zinātne ir elastīgāka par klasisko medicīnu, un tieši tādēļ šajā jomā pasaulē veidojas jauna pieejam darbam ar pacientu. Fizioterapeitiem, kuri līdz ar Elīnu Vācijā apguva manuālās terapijas padziļināto kursu, pastāvīgi trenēja spēju prātot klīniski (clinical reasoning) – neaprobežoties ar pacienta diagnozi, izmeklējumiem un ievākto anamnēzi, bet, runājot ar cilvēku un cenšoties viņu vispusīgi just, apzināt realitāti un apstākļus, kādos viņš dzīvo un kas iespaido gan viņa pašsajūtu, gan pasaules uztveri.
“Tu nevari likt cilvēkam vienkārši vingrot, ja neesi izpratis, kopējo situāciju. Tā tu tikai tērē viņa un savu laiku, un visi rezultātā ir neapmierināti,” saka Elīna “Bieži vien daudzu simptomu iemesli, kurus ārsti izmeklējumos nevar diagnosticēt, ir psiholoģiski vai saistīti ar ārējās vides faktoriem. Šādā situācijā nav iespējams palīdzēt ar līdzekļiem, kuri nerisina pamatproblēmu,” pārliecināta Elīna. Ne velti nopietna mācību sadaļa manuālās terapijas skolā veltīta psiholoģijas – specifiski – kognitīvi biheiviorālās pieejas padziļinātai apguvei, ko fizioterapeits var pielietot ikdienas praksē papildus klasiskajam fizioterapijas darbam.
Otra būtiska atziņa, ko mācījusi manuālās terapijas skola – fizioterapeita uzdevums nav “apaugt” ar daudziem uzticamiem, ilggadīgiem pacientiem.
“Svarīgi ir iemācīt nepieciešamo un atrast veidu, kā ierosināt pacientu uzņemties atbildību pašam, aktīvi iesaistīties terapijas mērķu veidošanā un to realizācijā arī ārpus fizioterapeita kabineta sienām, nevis ļaut pasīvi gaidīt, ka viņš “taps ārstēts”. Fizioterapeitam nav jābūt personiskajam trenerim, bet gan jāpavada pacients terapijas ceļā. Īpaši svarīgi tas ir hronisku sāpju pacientiem, kuriem nereti jāpieņem, ka ar sāpēm būs jāiemācās sadzīvot, tās nepāries. Ja cilvēks apgūst veidus, kā sev palīdzēt, tas vairo viņa pārliecību par saviem spēkiem un labsajūtu dzīvot,” uzsver Elīna. “Mums jāmaina uzmanības fokuss no sāpēm, kas ļoti sašaurina cilvēka pasauli, uz to, ko viņš var darīt, lai viņa dzīve kļūtu piepildītāka un sāpes nebūtu tās centrs. Pacients ir vairāk jāiesaista terapijas plānošanā.”
Manuālās terapijas apmācības pasniedzēji par pašu būtiskāko darbā ar pacientu vienmēr izvirzījuši pacienta izmeklēšanu, kas mācību gados pastāvīgi trenēta, analizēta un veicināta.
“Ja sākot darbu pacientu, fizioterapeitam, nav skaidra priekšstata par pacienta pamatproblēmām, mēs zaudējam gan pacienta, gan savu laiku, bet ieguldītajam darbam nebūs efekta,” saka Elīna.
Vārdu salikumam “manuālā terapija” Latvijā ir samērā ekstrēma slava, un daudziem tas asociējas ar bīstamām straujām kustībām, locītavu krakšķināšanu. Šādu manuālo terapiju veic ārsti. Bieži – osteopāti. Tas, ko manuālās terapijas jomā dara fizioterapeiti – ievērojami atšķiras.
Darbošanās ar locītavām ir lēna, ritmiska un saudzīga. Šī terapijas forma daudzos gadījumos ir pacientam ļoti palīdzoša – mazinot sāpes, uzlabojot apsaiņošanu noteiktā zonā un samazinot muskuļu saspringumu, vai atjaunojot dabisko kustīgumu locītavām. Fizioterapeitam manuālās terapijas zināšanas sniedz plašāku un dziļākā izpratnē bāzētu iespēju palīdzēt pacientam.
Programma, ko Elīna apguvusi Vācijā, dažās valstīs akreditēta kā maģistratūras studijas. Elīnas izvēlētā skola, lai arī izteikti pieturējās pie akadēmiskai videi raksturīgās – uz pierādījumiem balstītas prakses, tomēr mācības bijušas ļoti praktiskas ar biežām supervīzijām. To laikā studenti vairāku dienu garumā instruktoru uzraudzībā strādājuši ar pacientiem, kam sekojusi ļoti nopietna paveiktā analīze.
“Piemēram, neiroloģisko izmeklēšanu praktiskā darbā apguvām tik ilgstoši un intensīvi, ka refleksu un jušanas pārbaudi nu veicu gandrīz automātiski un ļoti ātri,” saka Elīna.
Viņa atzīst, ka arī Latvijā maģistratūras programma fizioterapeitiem pēdējo gadu laikā ievērojami mainījusies un uzlabojusies, tomēr, ja salīdzina to pieredzi, kāda ir ārvalstu kolēģiem uzkrāta desmitgadēs, ar to, kāda pieejama Latvijas profesionālajā vidē, kura dzimusi vien pirms divdesmit gadiem, neapstrīdami dziļākas un nopietnākas zināšanas pagaidām iespējams iegūt pie elites klases kolēģiem ārvalstīs.
Lai arī entuziasms, labestība pret cilvēkiem un vēlme praktizēt Elīnai ir liela, saņēmusi sertifikātu, viņa pieņem, ka manuālās terapijas jomā specializēsies, izvēloties pamatā strādāt ar kakla locītavas problēmām, galvas sāpēm un reiboņiem.
Elīna uz Latviju atvedusi savu skolotāju Heiko Dahl Physio Akademie vadītāju, kurš jau trešo gadu pasniedz manuālās terapijas bāzes kursu vairākos apmācības ciklos Latvijas fizioterapeitiem ORTO Klīnikā. Pirmais apmācības kursu cikls noslēgsies šī gada rudenī.
