“Vienmēr esmu domājusi, ka nav lielas nozīmes, ja esam atsevišķi spēcīgi profesionāļi savā darbā, bet nedalāmies zināšanās ar citiem kolēģiem,” saka Santa Dreimane ilggadīga ORTO Klīnikas fizioterapeite, kura pašreiz strādā un mācās Šveicē.  “Gala rezultātā, kāds ir mērķis? – lai pēc iespējas vairāk pacientiem tiek palīdzēts, lai mēs visi kļūtu stiprāki, labāki, lai fizioterapijas vide uzlabojas, visa veselības aprūpe uzlabojas. Man šķiet, katram, kurš strādā veselības aprūpē būtu jābūt tādai domai.”

Pasauli uz labu maina ideālisti

Santa Dreimane ir viena no profesionāli ļoti aktīvām Latvijas fizioterapeitēm, kura rūpējusies par to, lai – iesākumā ORTO Klīnikas – un vēlāk arī citiem Latvijas fizioterapeitiem būtu iespēja mācīties pie Eiropas vadošiem jomas speciālistiem. “Ja tu gribi kļūt labāks, jāmācās no labākajiem,” ar šādu pārliecību Santa dzīvo.

Strādājot pie ieceres celt kopējo Latvijas fizioterapeitu izglītības un zināšanu līmeni, viņa kopā ar domubiedriem 2019. gadā dibināja profesionāļu apvienību, kas pārstāv traumatoloģijā, ortopēdijā strādājošus fizioterapeitus (Latvijas Fizioterapeitu asociācijas Traumatoloģijas, ortopēdijas fizioterapijā apakšgrupa). Mācoties fizioterapiju RSU maģistrantūrā, Santa sāka strādāt arī kā universitātes mācībspēks un vadīja RSU fizioterapijas studentu klīnisko praksi traumatoloģijā un ortopēdijā ORTO Klīnikā.

Aizrautība paver jaunas iespējas

Fizioterapeites azartisko degsmi profesijā, vēlmi pastāvīgi izglītoties, iedziļināties novērtēja viens no Eiropas vadošajiem profesijas attīstītājiem Uwe Hallmann. Daudzu gadu garumā braucot uz Latviju un mācot fizioterapeitus, viņš Santas spējas bija ievērojis. 2022. g. novembra beigās (esot pieredzes apmaiņas vizītē Šveicē), Uwe Hallmann aicināja Santu kopā ar vēl vienu no traumatoloģijas, ortopēdijas apakšgrupas veidotājām – kolēģi Elīnu Bergmani darbā fizioterapijas nodaļā, kuru bija izveidojis Šveices slimnīcā Kantonsspital Baden (liela, daudzprofilu slimnīca). Abas fizioterapeites darba piedāvājumam piekrita.

“Tā ir iespēja strādāt un mācīties plecu pie pleca ar vienu no profesijas metriem (praktiķi un akadēmiķi). Gūt zināšanas un iemaņas, kuras citādi nav ne pieejamas, ne nododamas otram,” vērtē Santa. “Turklāt es vēroju un izzinu, kā mūsu profesijas darba vide tiek organizēta ārpus Latvijas.”

Manuālās terapijas mācības Vācijā

Paralēli darbam, Šveices klīnika saviem fizioterapeitiem nodrošina iespēju mācīties Vācijas Manuālās terapijas skolā, padziļināti apgūstot manuālo terapiju traumatoloģijā un ortopēdijā. Santa arī to ļoti novērtē un sākusi mācības.

“Latvijā valda izkropļots un primitīvs priekšstats par to, kas ir manuālā terapija, ko no tās gaidīt un kad tā piemērojama,” vērtē Santa “Tā nav kaulu krakšķināšana vai “salikšana vietās”. Tas, ko manuālās terapijas jomā dara fizioterapeiti – ievērojami atšķiras. Darbošanās ar locītavām ir lēna, ritmiska un saudzīga.  Šī terapijas forma daudzos gadījumos ir pacientam ļoti palīdzoša – mazinot sāpes, uzlabojot apsaiņošanu noteiktā zonā un samazinot muskuļu saspringumu vai atjaunojot dabisko kustīgumu locītavām. 

Manuālās terapijas mācības Vācijā ilgst trīs gadus. Turklāt jāsaprot, ka manuālā terapija ir tikai viena no tehnikām fizioterapeita darbā. Tā paplašina speciālista iespējas precīzāk noteikt patieso problēmu un sāpju cēloni un, kur tas iespējams, palīdz ārstēt un atjaunot bojātās struktūras bez ķirurģiskas iejaukšanās vai nopietnām manipulācijām. Tomēr problēmu risināšanas pamatā ir aktīva, mērķtiecīga vingrošana.”

Vai pēc operācijas un traumas drīkst kustēties?

Latvijā fizioterapeita profesija ir salīdzinoši jauna. Tās aizsākumi veidojās “deviņdesmitajos” gados, kamēr, fizioterapijas profesijai mūsdienu izpratnē, pasaulē jau ir vairāk nekā 70 gadu. Latvijā joprojām bieži sastopams, kopš padomju laikiem iesakņojies priekšstats, ka cilvēku pēc operācijas vai traumas maksimāli jāsaudzē, jāpaiet mēnešiem, pirms drīkst sākt kustēties.

“Patiesībā tas tikai padara rehabilitāciju ievērojami ilgāku un pacientam grūtāku. Lai brūce dzītu un muskuļi neatrofētos, jau no paša sākuma ir vajadzīga kustība. Šī Eiropas un pasaules fizioterapijas pieeja balstās cilvēka fizioloģijā, biomehānikā, treniņa teorijas, un audu dzīšanas procesu izpratnē un mijiedarbībā. Lai to piemērotu, fizioterapeitam jābūt labi izglītotam un jāzina, ko kurā brīdī drīkst darīt. Kādu slodzi piemērot,” tā Santa.

“Pirms vairākiem gadiem ORTO Klīnikā bijām celmlauži Latvijas fizioterapijas vidē, kuri virzīja šo pierādījumos un praksē balstīto Eiropas un pasaules pieeju. Mēs rīkojām seminārus, piesaistījām un izglītojām arī klīnikas ārstus un paveicām daudz, lai pakāpeniski novecojušais priekšstats Latvijā sāktu mainīties,” saka Santa. “Par to, milzīgs paldies Dr. Allai Hohlovai, kura vada ORTO Klīnikas rehabilitācijas un fizioterapijas nodaļu un vienmēr bijusi atvērta pat mūsu vispārdrošākajām domām un idejām.”

Kā izmeklē pacientu Šveicē

Šveicē ārsts un fizioterapeits ir divi līdzvērtīgi speciālisti, kas savstarpēji ciena un izprot otra profesionālās iespējas un pieejas atšķirības.

“Esmu novērojusi, ka Šveicē pacienti tiek radioloģiski diagnosticēti vēlāk nekā Latvijā. Pacients primāri no ģimenes ārsta tiek sūtīts pie fizioterapeita, kurš izvērtē pacienta stāvokli un risina to ar tam pieejamajām metodēm. Gadījumā, ja tas nerada uzlabojumus, pacients tiek sūtīts pie ārsta speciālista, kurš nozīmē padziļinātus izmeklējumus. Saziņa starp ārstu un fizioterapeitu ir cieša. Visas darbības, mērījumi, uzlabojumi tiek fiksēti, analizēti, un balstoties uz šiem datiem, lemj par tālāku rīcību, tajā skaitā fizioterapijas turpināšanu. Šveicē ir privātā veselības apdrošināšana, līdz ar to pacients cieši seko līdzi arī finansiālajam aspektam un bieži tādējādi ir motivētāks darboties centīgāk arī individuāli pats,” tā Santa.

“Strādājot Šveicē no jauna pārliecinos un lepojos, cik augsta līmeņa speciālisti ir ORTO Klīnikas ārstu kodols. Un cik liela nozīme ir bijusi ciešajai sadarbībai un iespējai būt klāt operācijās, diskutēt ar ārstiem tet a tet ORTO Klīnikas iekšējās konferencēs.”

Pilnveidojos un mācos, lai atgrieztos

Tuvākos gados Santa dzīvos starp divām valstīm Latviju un Šveici. “Manas mājas ir Latvijā un mana emocionālā saikne ar tuviem cilvēkiem, ģimeni, kolēģiem ir šeit,” saka Santa.

Turklāt Santa joprojām organizē seminārus Latvijas fizioterapeitiem, aicinot šurp vadošus speciālistus, rīko un vada seminārus arī pati.  “’Šveicē es mācos, lai pēc tam savas zināšanas ieguldītu Latvijas fizioterapijas un veselības aprūpes attīstībā.”

Iemācīties valodu mērķa dēļ

Pagājušā gada maijā, kad Santa devās uz Šveici, viņa bija tikai dažus mēnešus mācījusies vācu valodu. Vārdu krājums bija ļoti neliels. Un tomēr kopš pirmās dienas viņa centās runāt tikai vāciski. Arī Šveicē Santa turpina divas reizes nedēļā apgūt vācu valodu.

“Jā valodas man padodas, bet domāju te būtiskāka ir motivācija un cieņa pret kolēģiem, sabiedrību, kurā esi. Man ir svarīgi, lai ne tikai profesionālā ziņā, bet arī saziņas jomā mēs ar kolēģiem būtu līdzvērtīgi.”

Kas atrod savu ikigai, ir laimīgs

“Fizioterapeita profesija mani nemainīgi aizrauj, vēlme palīdzēt pacientiem ļoti motivē un rada azartu iemācīties, uzzināt, saprast vairāk. Un vēl manī līdz ar ilgu gadu pieredzi profesionālā sportā (basketbolā) ir nākusi pārliecība, ka, lai piepildītu sapņus, jābūt drosmīgai. Iespējas dzīvē nāk. Bet mēs tās bieži palaižam garām, jo nobīstamies. Vēl tikai studējot fizioterapiju, zināju, ka strādāšu ORTO Klīnikā, jo tā ir labākā Latvijā. Es sapņoju, ka gribu mācīties pie labākajiem fizioterapijas jomā. Un es esmu šeit – Šveicē un strādāju top veselības aprūpes sistēmā pasaulē, kopā ar jomas profesionāļiem. Esmu pārliecināta – uz ko tu fokusē savu enerģiju, tas piepildās.

Attiecībā uz to, ko dzīvē izvēlamies darīt un cik laimīgi tajā esam, japāņiem ir tāds koncepts – ikigai. Esot tāds līdzsvara, ideālais punkts, kurā pasaules vajadzības sakrīt ar tavām spējām un talantiem. Ja izdodas atrast šo ikigai punktu, cilvēks jūtas laimīgs. Fizioterapeita ceļš ir šis mans ikigai,” rezumē Santa.