Skrējējiem savā ziņā paveicies vairāk, nekā grupu sporta veidu, vai sporta zāļu apmeklētājiem – mēs joprojām varam skriet. Vieni. Ārā – brīvā dabā.  Arī regulāra plaušu ventilācija, kas notiek skrējiena laikā, ir ārstu ļoti ieteicama šobrīd – profilaksei.

ORTO Klīnikā bijām gatavojušies jaunai skriešanas sezonai daudz padziļinātāk un nopietnāk, nekā citus gadus – vairāk kā divu mēnešu garumā, rūpīgi apkopojot aktuālāko zinātnisko literatūru, jaunāko pētījumu datus, izstrādājot sarežģītas aprēķinu formulas – radīts tests skrējējiem. Doma bija to piedāvāt interesentiem pirms lielajiem sezonas skriešanas pasākumiem, lai var laikus pilnveidot trūkumus. Tuvāko lielo skriešanas pasākumu notikšana kļūst arvien mazāk ticama. Bet mēs skrienam un trenējamies tik un tā. Arī šis tests, lai arī gatavs un rūpīgi izstrādāts, valsts mēroga ierobežojumu dēl, nav pieejams tieši šobrīd, bet mums katram ir svarīgi, lai priekšā ir kaut kas labs, ko gaidīt. Skrējējiem – zināšana, ka sava skrējiena padziļinātu izpēti varēs veikt, iespējams, jau pēc 14. aprīļa.

Testa autors Jēkabs Grinbergs ORTO Klīnikas sporta diagnostikas speciālists skaidro, ka testam ir divi mērķi: “Pirmais – analizējot katra konkrētā skrējēja stāju, muskuļu spēku, koordināciju un kustību īpatnības (biomehāniku, leņķus, attiecības), izprast iemeslu, kādēļ, piemēram, regulāri sāp gūža, potīte vai celis. Otrs – analizējot šos pašus datus, noskaidrot, kas ierobežo skrējienu, liedzot sasniegt maksimāli labāko rezultātu.” Balstoties sīki un padziļināti ievāktos un analizētos datos, katram skrējējam izstrādā treniņu plānu, noteikto problēmjomu novēršanai.

Praktiskā testa daļa aizņem 40 minūtes, kuru laikā skrējējs veic dažādus uzdevumus – to izpilde tiek mērīta. Testa noslēgumā no vairākiem rakursiem tiek filmēts 15 minūšu skrējiens pa trenažiera skrejceļu – vērību pievēršot locītavu kustībai un attiecībām.

Iegūtie dati speciāli šim testam radītās formulās tiek apstrādāti un rezultātā skrējējs iegūst ļoti detalizētu viņa skriešanas analīzi. Tiek apskatīts gan tas, cik lokans ir ķermenis, cik attīstītas ir būtiskākās kājas muskuļu grupas, kuras iesaistītas skrienot, mērīts, cik plūstošs, vai tieši otrādi – lēkājošs ir skrējiens, kāds ir solis – tā platums, virzība uz priekšu un atpakaļ, slodze uz trim būtiskākām locītavām – potīti, celi un gūžu, kā arī veids, kā liekam pēdu. Šie rādītāji tiek mērīti abām ķermeņa pusēm un salīdzināti.

Tests ir padziļināti izzinošs, gan cilvēkam, kurš skrien vairāk prieka pēc, gan nopietniem skrējējam, kurš analizē datus savā viedpulkstenī, meklējot optimālākos risinājumus snieguma uzlabošanai. Pēc testa aptuveni 40 minūtes speciālists velta sarunai, skaidrojot skrējēja specifiskos rādītājus. 

Personīga testa pieredze:

Džoanna, 13 gadu regulāra skriešanas prakse (vidēji – 24 km nedēļā)

“Ir izzinoši vērot savu skrējiena ierakstu, palēninājumā, redzot, ka, piemēram vienu no pēdām atsperšanās brīdī, iegriežu uz iekšu. Skrienot, man par to bijušas aizdomas, bet nekad pati to neesmu varējusi novērtēt vai kontrolēt. 

Solis kustībā ļoti maz iet uz priekš, toties – plaši – atpakaļ, kas padara kustību ne vien mazāk efektīvu, bet, izrādās, rada pārāk lielu noslodzi  potītēm un ceļu locītavām. 

No sporta diagnostikas speciālista analizētajiem datiem uzzināju arī patīkamu ziņu – mans skrējiens ir plūstošs – nelēkāju augšā lejā – tā netērējot enerģiju nepiemēroti. Toties skrējējiem pazīstamais rādītājs “Cadence” (angliski) – jeb soļu skaits minūtē man ir pārāk liels, kas tieši saistīts ar to, cik maza ir mana katra soļa kustība uz priekšu. Manā gadījumā risinājums soļa paplatināšanai ir intervāla treniņi ar īsām distancēm, sprintā – skrējiens kalnā augšā ar vairākiem atkārtojumiem. Skrējiens augšup piespiež likt platāku soli uz priekšu – tas savukārt ietekmēs arī veidu kā izvirzīšu soli vēlāk arī ierastajās lēnās un garās distancēs. 

Lai arī pašai šķiet, ka kājas padsmit gadus skrienot ir stipras un trenētas, tests uzrādīja, ka “slavenie” hamstringi (augšstilba aizmugurējie muskuļi) kā arī augšstilba sānu muskuļi man ir mazāk attīstīti, nekā vidējā norma. Tie atsevišķi jātrenē, izmantojot specifiskus vingrojumus. 

Interesanti, ka visi atsevišķie skriešanas analīzes rādītāji ir savstarpēji ļoti saistīti – izmainot vienu, uzlabojas pārējie. Turklāt to uzlabošana, iespējams, tieši neietekmē to, kā mēs jūtamies skriešanas procesā. Respektīvi – var šķist, ka nekas nav mainījies – kā bija grūti, tā ir, – bet ieguldījums mazina traumu risku un locītavu sāpes. Pilnveidojot skriešanas nepilnības, kļūstam izturīgāki, stiprāki un ātrāki. Rādītāju uzlabošana, neapstrīdami prasa mērķtiecīgu darbu un vēl papildus treniņus.

Man kā skrējējam parastajam aktuāli likās tas, ko varu paveikt pati – ieplānošu laiku intervāltreniņiem kalnā. Tomēr, gatavojoties lielākam skriešanas pasākumam, visticamāk 2 – 3 mēnešus iepriekš papildus iešu pie fizioterapeita trenēt augšstilba muskuļus. 

Esmu pārliecināta, ka tie, kuri gatavojas ultramaratoniem, triatloniem un citiem lieliem skrējieniem, kas prasa ilgstošu, pārdomātu un intensīvu treniņu plānu, nepilnības koriģēt būs daudz entuziastiskāki. Toties gan vieniem, gan otriem, manuprāt,  ir ārkārtīgi interesanti, kad tev detalizēti un smalki stāsta par to, kā tu skrien. Tā ir reta iespēja, kad speciālists runā par tev ļoti mīļu nodarbi un analizē tieši tavas spējas šajā jomā.”

Tests skrējējiem būs pieejams ORTO Klīnikas Āgenskalna filiālē pie Jēkaba Grinberga sporta diagnostikas speciālista pēc 14. aprīļa.