Šegrēna sindroms (simptomu dēļ bieži jaukts ar citām saslimšanām) nekļūdīgi ir diagnosticējams ORTO Klīnikā, Reimatoloģijas nodaļā. Precīzu diagnozi un efektīvu ārstēšanu iespējams īstenot, pacientiem veicot specifisku izmeklējumu – biopsiju, kas tiek ņemta no siekalu dziedzeriem.

Šegrēna sindroms ir autoimūna saslimšana, kuras rezultāta ķermenis sāk postīt pats sevi. Šegrēna sindroms skar dziedzerus – pamatā asaru un siekalu, radot sausuma, dedzināšanas sajutu, grūtības rīt, runāt, sajūtu, ka acīs iekļuvis svešķermenis. Šīs saslimšanas raksturīgs pavadonis ir ilgstošs nogurums.

Slimību bieži jauc ar citām, jo tā bieži kombinējas un daudz spilgtāk izpaužas kā reimatoīda artrīta un sistēmiskās sarkanās vilkēdes simptomi ar sāpīgām, pietūkušām locītavām un izsitumiem uz ādas. Tāpat tā var skart nervu, asinsvadu sistēmu, plaušas, nieres. Nereti simptomiem pievienojas arī sasus klepus, ādas sausums, sievietēm – vagināls sausums un neauglība.

Ar Šegrēna sindromu slimo arī vīrieši, tomēr biežāk tas skar sievietes vecuma posmā pēc 40. Mūsos  ir konkrēti gēni, kuri nosaka lielāku varbūtību saslimt, tomēr palaidējmehānisms Šegrēna sindromam parasti ir kāda vīrusa vai baktēriju infekcija. Nereti Šegrēna sindroms attīstās reimatoloģisko slimību pacientiem.

Apstāklis, ka slimība norit it kā paralēli citām – vairāk izteiktām un atpazīstamām, nereti rada situāciju, ka Šegrēna sindroma atpazīšana notiek novēloti. Dr. med. Anna Mihailova, ORTO Klīnikas reimatoloģe atzīst, ka bieži Šegrēna slimības pacienti pie reimatolga vēršas jaut tikai tad, kad slimība nodarījusi ievērojamu postījumu dziedzeriem. Diemžēl restaurēt dziedzeru darbību pilnībā nav iespējams. Uzsākot samēra agresīvu ārstēšanu, kuras mērķis ir līdzsvarot imūnsistēmu, Šegrēna slimību var apturēt stadijā, līdz kurai tā attīstījusies. Neārstēts Šegrēna sindroms nereti kļūst par iemelsu asinsvēzim.

Ārste mierina, ka nebūt ne visiem, kuri pastiprināti jūt slāpes vai pastāvīgu nogurumu, jāuztraucas par saslimšanas varbūtību. Tomēr, ja šiem simptomiem pievienojas locītavu sāpes vai neizprotami izsitumi, ir vērts veikt asinsanalīzi, lai noteiktu vai nav izmainīti imunoloģiskie rādītāji. Ja tie uzrādās, tad gan ir vērts pieteikties uz vizīti pie reimatologa.

Lai diagnosticētu Šegrēna sindromu, dažkārt pietiek ar reimatolga apskati, asinsanalīžu rezultātiem un ultrasonogrāfiski veiktu siekalu dziedzeri izpēti. Tomēr, ja šādi iegūtie dati ir neviennozīmīgi, bet ārstam joprojām saglabājas aizdomas par Šegrēna sindromu, jāveic siekalu dziedzeru biopsija. 

Siekalu dziedzeru biopsiju ieteicams veikt, ja:

• Ir palielināti siekalu dziedzeri, sausums mutē un asinsanalīze uzrāda palielinātus imunoloģiskos rādītājus;
• Ja diagnosticēts Šegrēna sindroms, bet ārstēšana nedod rezultātus (iegūtie rezultāti palīdz precizēt ārstēšanas taktiku)

Iespēja ņemt siekalu dziedzera paraugu uz vietas reimatologa kabinetā ORTO Klīnikā atvieglo pacienta dzīvi – samazinot medicīnas iestāžu un speciālistu loku, pie kuriem jāvēršas pēc palīdzības. Anna Mihailova precizē, ka šī procedūra aizņem aptuveni 10 minūtes. Pacients saņem anestēziju, tiek veikts grieziens zem mēles, paņemti audu paraugi no siekalu dziedzeriem un brūcei uzlikta viena šuve. Dažas dienas pēc procedūras parauga ņemšanas vieta būs jutīga, tomēr ārste norāda, ka tas patiesi ir paciešams sīkums, salīdzinot ar iespēju diagnosticēt slimību un apturēt tās postošo gaitu.