Vadošā traumatoloģijas-ortopēdijas klīnika Baltijā

Karpālā kanāla sindroms

Sāpes, tirpšana, plaukstas vājums, neveiklība ir raksturīgi karpālā kanāla simptomi. Nervs, kas iet no kakla daļas un ietiecas plaukstā, sazarojoties mazākos, ir būtiskākais plaukstā. Vieta, kanāls jeb tunelis, kas tam anatomiski paredzēts ir neelastīgs – no apakšpuses norobežots sīkiem kauliem, no augšpuses – saistaudiem, atstājot vien šautu eju nervam. Regulāra pārslodze plaukstā, iedzimtība, piederība sieviešu dzimumam, virkne saslimšanu – diabēts, reimatiskais artrīts – var veicināt iekaisumu plaukstas mīkstajos audos, radot tūsku, sašaurinot karpālā kanāla telpu un saspiežot nervu.

Sākumposmā simptomi nav pastāvīgi, bet problēmai progresējot, prasti pievienojas nakts sāpes, kā arī grūtības ilgstoši turēt rokās priekšmetus – telefonu, auto stūri, grāmatu.

Sākotnējos karpālā kanāla simptomus ieteicams neignorēt, bet konsultēties pie speciālista, lai precizētu diagnozi un īstenotu konservatīvu ārstēšanu tā, ierobežojot problēmas attīstību. Konservatīvā ārstēšana ietver – plaukstas regulāru vingrināšanu, pēc iespējas izvairīšanos no darbībām, kas provocējušas karpālā kanāla sindromu, ergonomisku darba vides iekārtošanu, nesteroīdu pretiekaisuma medikamentu lietošanu un steroīdu injekcijas.

Ja simptomi progresē, konservatīvā terapija vairs nelīdz, nejūtība plaukstā kļūst izteiktāka, lai situācija nekļūtu neatgriezeniska, risinājums ir ķirurģija – atbrīvojot telpu saspiestajam nervam.

Artrīts plaukstā

Pirmās plaukstas locītavas artrīta pazīmes ir sāpes, vājums, dedzināšana kādā vai vairākās plaukstas locītavās. Sākumā sāpes parasti ir izteiktākas pēc lielākas plaukstas slodzes – smagumu nešanas, celšanas. Artrītam raksturīgas arī rīta sāpes un stīvums slimības skartajās locītavās. Tūska, iekaisuma rezultātā locītava var būt silta, karsta, tāpat ap locītavu var veidoties cistas.

Biežākās artrīta formas ir osteoartrīts jeb locītavu nodilšana, kuras iemesls ir ķermeņa un locītavu novecošanās, un – reimatoīdais artrīts – hroniska autoimūna saslimšana, kura bojā locītavas. Reimatoīdais artīts slimības sākumposmā biežāk skar mazās locītavas – plaukstas un pēdu. Raksturīgi – slimība vienlaikus bojā locītavas abās ķermeņa puses (abās plaukstās, pēdās).

Ja artrīta cēlonis ir reimatoīdais artrīts, pamatslimību ārstē reimatologs, tomēr gan plaukstas osteoartrīta, gan reimatoīdā artrīta gadījumā plaukstas locītavu bojājumus ārstē un risinājumus meklē – plaukstas ķirurgs.

Plaukstas locītavu artrītu ārstē ar medikamentiem, izmanto speciālu ortozi, veic injekcijas. Ķirurģiskas ārstēšanas mērķis ir nodrošināt sāpju ierobežošanu ilgtermiņā un atjaunot kustīgumu plaukstā. Atkarībā no bojājuma pakāpes, plaukstas locītavas var saglabāt un rekonstruēt, vai arī endoprotezēt, vai pilnībā slēgt.

Plaukstas saistaudu slimība, kas izraisa plaukstas fascijas sabiezēšanu un mezglu veidošanos plaukstas zemādā. Mezgliem palielinoties, tiek savilkti pirksti (biežāk mazais pirksts un zeltnesis), veidojot tā dēvēto Dipitrēna konstrukciju, kas izraisa kustību ierobežojumu plaukstā.

Slimības cēloņi ir neskaidri, tomēr ir novērotas sakarības, ka plaukstas pārslodze smagā fiziskā darbā, iedzimtība, piederība Ziemeļeiropiešu tautām, diabēts un vīriešu dzimums ir veicinoši faktori.

Slimība progresē ļoti lēni un vairumā gadījumu cilvēki sadzīvo ar izmaiņām plaukstas locītavā, tomēr atsevišķos gadījumos ar laiku pirksti var kļūt tik savilkti un plaukstas stāvoklis tik nepiemērots ikdienas vajadzībām, ka nepieciešama ķirurģiska ārstēšana, atbrīvojot savilktos saistaudus un atjaunojot pareizu plaukstas anatomiju.

Biežāk sastopamai veidojums plaukstā. Parasti šie veidojumi nav ļaundabīgi un biežāk lokalizējas plaukstas locītavas pamatnes virspusē. Ar šķidrumu pildītās cistas mēdz gan pēkšņi parādīties, gan pēkšņi pāriet. Vairumā gadījumu tās ir nesāpīgas, ja vien nenospiež locītavas nervu, tā radot, sāpes, tirpšanu un muskuļu vājumu. Tāpat cista var kļūt tik liela, ka kustības locītavā tiek apgrūtinātas un traucētas.

Ganglija cistu veidošanās iemesls ir neskaidrs, tomēr to biežāk saista ar plaukstu, plaukstas locītavas pārslodzi.

Ja cista nerada sūdzības, tai parasti ļauj pāriet pašai. Savukārt, ja tā traucē, no cistas iespējams izsūkt šķidrumu. Procedūras nosaukums – aspirācija. Veicot šo procedūru jāņem vērā, ka cistām ir sakne, caur kuru tā piepildās ar šķidrumu. Tādēļ pastāv iespēja, ka iztukšota cista pēc laika atkal piepildīsies šķidrumu. Traucējošas cistas iespējams arī likvidēt ķirurģiski, izņemot arī cistas sakni.

Āmurveida pirksta deformācija (beisbola pirksts)

Deformācija rodas traumas rezultātā pārplēšot cīpslu, kas nodrošina pirksta saliekšanu. Traumu parasti izraisa trieciens pa pirkstu galiem, piemēram ar bumbu, kura rezultātā galējā pirksta falanga tiek tik stipri, ieliekta uz priekšu, ka cīpsla pārplīst vai ieplīst. Bojātais pirksts piepampst, ir sāpīgs, tā gals nokarājas un iztaisnojams tikai ar otras rokas palīdzību.

Vairumā gadījumu cīpslas plīsumu ārstē neķirurģiski, fiksējot pirkstu ar šinu. Tas jādara ne vēlāk, kā nedēļu pēc traumas. Neārstēts cīpslas plīsums nesaaug. Pirksts paliek stīvs un deformēts. Ķirurģiski cīpslas plīsumu ārstē gadījumos, kad šķembaini lūzis arī pirksta kauls.