Osteoartrīts ir deģeneratīva ceļa locītavas saslimšana (var skart jebkuru locītavu), kas saistīta ar vispārēju ķermeņa novecošanos un parasti novērojama cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas. Nodilstot ceļa locītavas skrimšļiem, tie nesargā locītavu kaulus no tiešas savstarpējas saskares. Tieša kaulu saskare rada sāpes un iekaisumu.
Viena no pirmajām osteoartrīta pazīmēm ir ceļa locītavas rotācijas spēju zudums. Simptomam pievienojas sāpes kustoties, stīvums locītavā un klibošana. Simptomu intensitāte var mainīties, brīžam radot pilnīgas atveseļošanās sajūtu, savukārt brīžam - ļoti izteiktus traucējumus.
Osteoartrīts nepāriet, tomēr ir iespējams ierobežot šīs slimības attīstību un maksimāli uzlabot dzīves kvalitāti. Lai to īstenotu nepieciešams rūpēties par savu svaru, fizioterapeita uzraudzībā apgūt un regulāri pildīt vingrojumu komplektu gūžas saišu un muskuļu stiprināšanai, saudzēt ceļa locītavu no lielām slodzēm, konsultējoties ar ārstu, lietot pretiekaisuma un pretsāpju medikamentus. Atsevišķos gadījumos nepieciešams veikt ceļa locītavas endoprotezēšanu.
Meniska plīsumi. Katrā celī ir divi meniski – skrimšļveida pusmēness veidojumi. Abi meniski kopā veido savdabīgu gredzenu starp augšstilba un apakšstilba kaulu galvām. Ceļa priekšpusē un aizmugurē – meniski savstarpēji savienoti ar saitēm, kas nodrošina tiem nelielu kustību amplitūdu. Attiecībā pret abu masīvo kājas kaulu – augšstilba un apakšstilbu galvām -, kuras veido ceļa locītavu, menisks salīdzinoši ir maigs un trausls. Lai arī meniski anatomiski seko ceļa kustībām un piedalās to nodrošināšanā, tomēr reizēm tie uz brīdi pavirzās ārpus drošās trajektorijas un neveiklā tiek spēcīgi saspiesti vai parauti starp ceļa locītavas kaulu galiem kustībā, izraisot mēnessveidīgajā skrimslī plīsumu.
Meniska bojājuma radītas sajūtas atpazīstamas ar to, ka sāp, smeldz, īd, tieši tur, kur menisks anatomiski atrodas – pa perimetru ap ceļa locītavu. Pēc nopietnām meniska traumām, kad tā gabaliņš atplīsis, nereti celī rodas iekaisumi, kas var izraisīt izteiktākas sāpes un pietūkumu ceļa locītavā. Par pietūkumu var liecināt ne vien vizuāli saskatāma tūska, bet arī spiedoša, neērta sajūta celī.
Ja meniska plīsums ir gluds un atrodas pašā meniska ķermenī, tas visticamāk neradīs ievērojamu diskomfortu un ar tādu iespējams sadzīvot. Tomēr, ja daļa meniska atplīsusi, brīvi peldot ceļa locītavas kapsulas šķidrumā, šāda trauma visticamāk radīs tik lielu diskomfortu, vai pat ceļa kustības ierobežojumus, ka jāmeklē traumatologa-otropēda palīdzība.
Atplīsuši gabaliņi parasti ir indikācija meniska operēšanai.
Ceļa locītavas saišu bojājumi. Ceļa locītavu stabilizē vairākas saites. Saišu bojājums vai plīsums parasti izraisa tūlītējas sāpes, kas pastiprinās celi kustinot, liecot un staigājot.
Saišu bojājumu un plīsumu veidi:
- Krusteniskās saites bojājums ir izplatītākais ceļa locītavas saišu bojājums. Tas rada nestabilitātes sajūtu ceļa locītavā un strauji progresējošu tūsku. Krustenisko saišu bojājumu nereti ārstē ķirurģiski.
- Iekšējo ceļa locītavas sānu saišu bojājums veidojas no traumas, kas rodas ceļa locītavai izkustoties uz iekšpusi. To var izraisīt, piemēram, mehānisks sitiens pa ceļa locītavas ārējo malu. Šo bojājumu parasti ārstē bez ķirurģiskas iejaukšanās.
- Aizmugurējās ceļa locītavas krusteniskās saišu bojājums rodas ļoti reti. To var izraisīt, piemēram, spēcīgs trieciens pa ceļa locītavas priekšējo pusi, kas vērsts aizmugurējo saišu virzienā. Tāpat bojājumu var izraisīt paklupšana. Līdzīgi kā iekšējo saišu bojājumu rezultātā, arī pie aizmugurējo krustenisko saišu bojājumiem rodas strauji progresējoša tūska un nestabilitātes sajūta ceļa locītavā. Aizmugurējās ceļa locītavas krusteniskās saites bojājums parasti rodas līdztekus citiem ceļa locītavas bojājumiem, piemēram, priekšējo krustenisko saišu bojājumam. Ja bojātas tikai aizmugurējās ceļa locītavas krusteniskās saites, parasti ķirurģiska ārstēšana nav nepieciešama. Tomēr, ja bojātas vairākas ceļa locītavas daļas, ārsts var ieteikt veikt operāciju.
Ceļa locītavas skrimšļu bojājums. Hialīna skrimslis ir ļoti gluds un stings veidojums, kas atrodas starp ikvienas locītavas kaulu virsmām un sargā tās no savstarpējas berzes un bojājumiem. Ceļa locītavas skrimšļu bojājums rodas kā sekas traumai, deģeneratīvam locītavu virsmas nodilumam (piemēram, osteoartrīta rezultātā), kā arī citu locītavu slimību rezultātā. Skrimslī nav ne nervu, ne asinsvadu, tādēļ skrimslis nespēj pats atjaunoties. Bojājums var palikt nemanīts līdz brīdim, kad skrimslis ievērojami nonēsājas un nespēj pasargāt locītavu kaulus no tiešas savstarpējas saskares. Tā rada sāpes un iekaisumu. Locītavu kauli ir jūtīgi un asās sāpes, ko cilvēki piedzīvo šādās situācijās, rodas no kaulu nervu galu kairinājumiem.
Bojāta skrimšļa atplīsuši mazi gabaliņi, kas brīvi pārvietojas ceļa locītavas kapsulā, arī var radīt sāpes, tūsku, ķeršanās sajūtu un pēkšņas, asas sāpes.
Ārstējot ceļa locītavas skrimšļa bojājumus, atkarībā no to nopietnības un radītajiem traucējumiem, pielieto gan neķirurģiskas, gan ķirurģiskas ārstniecības metodes.
Ceļa locītavas tendinīts (muskuļa cīpslas iekaisums). Nereti iekaisuma iemesls ir deģeneratīvi procesi pašā cīpslā, kas novecojot zaudē dabisko elastību. Tāpat iekaisumu var radīt trauma vai atkārtotas traumas. Atsevišķām saslimšanu gadījumos, piemēram, reimatoīdā artrīta, podagras, psoriātiskā artrīta vai diabēta, iekaisums ceļa locītavas cīpslās var rasties bez iepriekšējas traumas.
Cīpslas iekaisums parasti jūtams kā dedzinošas sāpes noteiktā ceļa locītavas rajonā. Sāpes pastiprinās kustoties. Simptomus parasti izdodas efektīvi novērst, mazinot slodzi celim un pielietojot fizioterapijas iespējas. Proteīnu injekcija - ar trombocītiem bagātinātas plazmas ievadīšana bojātajā locītavā pasaulē tiek atzīta par efektīvu veidu ceļa locītava cīpslu iekaisuma ārstēšanai. Retos gadījumos iekaisušos audus no ceļa izņem ķirurģiskā ceļā.
Ceļa locītavas mežģījums ir reti sastopams, bet nopietns ceļa locītavas bojājums, kas var rasties pēc autoavārijas, kritiena no augstuma vai sporta traumas. Mežģījuma brīdī ceļa locītavas kaulu gali uz mirkli savstarpēji sasitas un savstarpēji nepareizi nostājas. Pārmērīgi nospriegojas ceļa saites. Atkarībā no spēka, ar kādu notiek kustība, daļa saišu (parasti priekšējās un aizmugurējās krusteniskās) plīst. Sadzīviski šo traumu saucam par mežģījumu. Medicīnā to dēvē par ceļa locītavas saišu bojājumu.
Ceļa locītavas mežģījums var bojāt menisku un skrimsli. Tāpat var ciests lielāki nervi un asinsvadi. Ja bojājums ir ievērojams, to ārstē ķirurģiski, rekonstruējot bojātos audus. Ceļa locītavas mežģījumus var sajaukt ar ceļa skriemeļa (Patella) mežģījumu, tādēļ diagnosticējot un ārstējot tik reti sastopamus ceļa locītavas bojājumus, būtiski ir uzticēt savu veselību pieredzējušam traumatologam-otropēdam, kādus apvienojusi ORTO klīnika.
Patellas jeb ceļa locītavas skriemeļa mežģījums ir daudz biežāk sastopams un mazāk traumatisks ceļa locītavas bojājums par ceļa locītavas mežģījumu.
Lokot celi, ceļa locītavas skriemelis slīd augšup un lejup gar augšstilba kaula galu jeb tā rievu. Daļai cilvēku šī skrimšļa kustība nav stabili fiksēta, tādēļ locītavas skriemelis kustībā var anatomiski nepareizi izslīdēt. Tas var neradīt sekas, bet var izraisīt ceļa locītavas skriemeļa mežģījumu, kad skriemelis pilnībā izslīd no augšstilba kaula rievas. Parasti pēc šāda mežģījuma ceļa locītavas skriemelis pats atgriežas savā vietā, tomēr pēc šāda bojājama ir būtiski iziet fizioterapijas kursu ar mērķi stiprināt ceļa locītavas saites un muskuļus, tā sargājot celi no atkārtota skriemeļa mežģījuma. Atsevišķos gadījumos nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.
Ceļa locītavas bursīts ir iekaisums, kas rodas ceļa locītavas somiņā (gļotsomiņā). Iekaisuma pazīmes ir sāpes, tūska, kustību ierobežojumi ceļa locītavā un sāpes kustoties. Simptomi pastiprinās tupjoties vai kāpjot augšup vai lejup pa kāpnēm. Iekaisumu var rasties pēc ceļa sasituas, pārslodzes skrienot, lecot vai ilgstoši stāvot. Bursītu var izraisīt arī nepareiza stāja.
Nereti pēc traumas ceļa locītavā paralēli iekaisuma procesam veidojas arī pastiprināta šķidruma uzkrāšanās, ko ārsts likvidē, uzsūcot šo šķidrumu šļircē.
Ceļa locītavas iekaisuma ārstēšanai izmanto nesteroīdus pretiekaisuma, pretsāpju medikamentus kā arī kortikosteroīdu un augšanas faktora injekcijas ceļa locītavā. Kortikosteroīdu injekcijas ātri mazina sāpes un tūsku, tādēļ nereti tiek lietotas gadījumos, kad nesteroīdās pretiekaisuma zāles nedod rezultātus, vai cilvēkam pret tām ir nepanesība. Savukārt augšanas faktora injekcijas ceļa locītavu iekaisuma gadījumā veicina iekaisuma mazināšanu un audu atjaunošanos.
Konsultējoties ar traumatologu-otropēdu, ieteicams apmeklēt fizioterapiju ar mērķi stiprināt ceļa locītavas saites un muskuļus un mazināt atkārtota iekaisuma iespēju.