Izklaides pēc uz galvas ūdenī nav vērts lekt – nekad! (03.06.2016.)

Uz galvas ūdenī

Jūnija žurnālā Ārsts.lv numurā lasāma intervija ar Arti Gulbi ORTO klīnikas mugurkaula ķirurgu par to, kādēļ nekādā ziņā nav vērts lekt uz galvas ūdenī.

 

“Pēc lēciena uz galvas ūdenī slimnīcas uzņemšanas nodaļā nokļuva jauns puisis,” par vienu no daudzajiem mugurkaula traumu gadījumiem stāsta Artis Gulbis, ORTO klīnikas mugurkaula ķirurgs. “Līdzi bija atbraukuši cilvēki divdesmit – draugi, paziņas, tuvinieki. Visi ļoti satraucās. Ļoti juta līdzi. Pēc operācijas kļuva skaidrs, ka šis jaunais cilvēks nekad vairs nestaigās. Nedēļu viņš gulēja reanimācijā. Nu jau no visa līdzjutēju pulka pie viņa nāca trīs vai četri radinieki. Turpmāk puisim slimnīcā bija jāpavada vēl daudzas nedēļas. Beigās viņš palika pilnībā viens. Nevienam nevajadzīgs. Paralizēts. Un viņš gluži tā pat kā citi, kuriem pēc mugurkaula traumas, kas gūta, lecot uz galvas ezerā, karjerā vai upē, nemitīgi atkārtoja galvā to ainu – tās dažas lēciena milisekundes.  Šausminošo atskārsmi, ka viņš taču varēja to neizdarīt. Varēja nelekt. Un nekad nebūtu jāpiedzīvo postaža un murgs, par kuru bija pārvērtusies puiša dzīve. Bez iespējas to vēl jelkad izmainīt.”

Ik gadu Latvijā 15 līdz 25 cilvēki pēc līdzīgām traumām, lecot uz galvas ūdenī, paliek paralizēti uz mūžu. Pamatā tie ir jauni, vidēji 27 gadus veci vīrieši. Cilvēki reti ir vieni, kad lec uz galvas ūdenī. Biežāk šādi rīkojas kompānijā, dzīvespriecīgi dzerot alu vai malkojot vīnu, cepot gaļu tur pat krastā uz grila, smejoties un jokojot. Un līdzīgi, kā ar iespēju nepieļaut otra sēšanos pie stūres reibumā, visiem klātesošiem ir bijusi iespēja, neļaut cilvēkam lekt uz galvas ūdenī.

Jums ir vairāk kā 20 gadu pieredze mugurkaula ķirurģijā. Tuvojoties vasarai, ik gadu no jauna daudz tiek runāts par to, ka uz galvas ūdenī lekt nevajag. Šķiet, visi to zina. Un tomēr cilvēki atkal un atkal tā rīkojas. Jūsuprāt - kādēļ?

Uz šo jautājumu nav vienkāršas un skaidras atbildes, bet, manuprāt, to ietekmē vairāki faktori. Viens ir ģenētisks. Mūsos ir ielikti daudzi aizsargmehānismi. Cilvēkam ir dabiski baidīties no čūskas, nebāzt roku ugunī, aizvērt plakstiņus, kad acij tuvojas svešķermenis. Bet attiecībā uz ūdeni un lekšanu tajā, daba nav parūpējusies radīt nepārprotamu aizsardzības refleksu. No otras puses, lai arī dažkārt meitenes lec uz galvas ūdenī, tomēr biežāk tie ir jauni puiši, kuriem šķiet, ka skaisti ielekt, ir vīrišķīgs un efektīvs žests, kas nevar skatītājus atstāt vienaldzīgus. Trešais raksturīgais faktors ir alkohols. Ir izveidojies priekšstats, ka alus un vīns, atšķirībā no konjaka vai ruma, īsti nav alkohols, bet gan viegli atspirdzinošs dzēriens. Savā praksē ārstēju meiteni, kura bija ielekusi uz galvas Daugavā un guvusi kakla traumas. Uz jautājumu: “Vai bija lietots alkohols?”, viņa sašutumā atbildēja, ka, protams, ne. Pēc brītiņa apdomājusies meitene piebilda: “Nu vienīgi alus, bet tas jau neskaitās.” Cilvēks, iespējams, nejūtas ne piedzēries, ne apreibis pēc viena, diviem aliem vai vīna glāzes, bet šāds alkohola daudzums atslābina un ievērojami mazina modrību un baiļu slieksni. Un vēl ir cilvēki, kuri visu dzīvi ir lekuši uz galvas ūdenī, un ikreiz tas  beidzies labi. Viņu prātā valda negrozāma paļāvība, ka tā rīkoties nav bīstami.

Zinot sekas, kādas iestājas pēc mugurkaula traumas, es neļauju lekt uz galvas nevienam, kurš ir manā tuvumā. Bērniem liedzu lekt vispār. Arī baseinā ne.

Kādēļ tik liela piesardzība?

Bieži ārstēju cilvēkus, kuri lekuši no laivas, piemēram, Vidusjūrā, vērot koraļļus un zivis. Lēcienā no šķietami ļoti neliela augstuma, strauji atliekuši muguru, radot pārmērīgu mugurkaula saišu iestiepumu vai pat plīsumu un pēc tam mēnešiem vai pat gadiem mokoties ar sāpēm, kuras īsti nevar novērst. Vai tas ir tā vērts?

Tātad, lecot uz galvas ūdenī iespējams gūt ļoti dažādas mugurkaula traumas?

Lai mēs būtu precīzi, šīs traumas skar mugurkaula kakla daļu, kura jau pēc savas uzbūves ir neaizsargātākā un trauslākā daļa mugurkaulā. Galva ir pamatīgs smaguma centrs, kuru notur kakla muskuļi. Esmu vērojis biomehānisku simulāciju, kurā no kakla atdala pa vienai muskuļa šķiedrai. Pēc neilga laika galva vienkārši iegāžas krūšu kurvī.

Kakla daļa ir ļoti trausla – to nesargā ne ribas, ne masīvi kauli. Kakla daļā mugurkauls ir anatomiski izliekts uz priekšu, skriemeļu locītavas novietotas cita virs citas 45 grādu leņķī. Katram skriemelim ir divas kustīgas augšējās un apakšējās locītavas. Iedomājieties taisni, kuru ar lielu spēku saspiež no abiem galiem – tā nesalieksies. Savukārt, ja izliektu, kustīgu līniju šādi saspiež, tā vēl vairāk ielieksies vai lūzīs ieliekuma vietās. Tieši tas notiek lēciena brīdī galvai atsitoties pret cietu virsmu – zemi vai akmeni. Kakla muskuļi milisekundēs nespēj sagrupēties, lai kaut mazliet pasargātu mugurkaulu no spēcīgā trieciena.

Kas notiek pēc tam?

Atsitiena brīdī cilvēks ne vienmēr lauž sprandu. Var gūt mugurkaula saišu bojājumus, pārrāvumus, mežģījumus, skriemeļu lūzumus un muguras smadzeņu traumas.

Jūs minējāt, ka parasti cilvēks uz galvas ūdenī nelec viens. Tā ir savdabīga izrādīšanās klātesošajiem. Kāda ir pirmā palīdzība pēc traumatiska lēciena?

Runājot par šo tēmu ar studentiem, es ikreiz uzsveru, ka ir lietas dzīvē, kuras mēs nevaram paredzēt un ietekmēt, bet šo rīcību  iespējams novērst. Ja cilvēks pats neapzinās, ka nevajag lēkt, tad apkārtējie var iesaistīties, lai atrunātu.

Vairumā gadījumu, kad cilvēks lecot uz galvas ūdenī, atsitās pret akmeni, zaru vai zemi, viņš vairs krastā neizpeld. Bieži dēļ trieciena zūd samaņa un tik pat bieži dēļ muguras smadzeņu bojājuma iestājas ķermeņa daļu paralīze. Ja redzat, ka ūdenī lecošais neiznirst, viņš ir jāglābj un jāvelk ārā aiz matiem. Šādā brīdī nav jēga baiļoties par to, vai nepastiprināsiet traumas sekas. Neko ļaunāk jūs izdarīt nevarat. Kad cilvēks izvilkts ārā, viņu vēlams noguldīt, nevis uz zemes vai smiltīs, bet uz kāda auduma gabala – dvieļa, palaga, segas, jo, kad ieradīsies neatliekamā medicīniskā palīdzība, cietušais no jauna būs jāpārvieto.

Pat, ja cilvēks neelpo, viņu nedrīkst griezt uz sāniem vai likt sēdus ar domu, lai atklepo ūdeni. Stāvoklim jābūt horizontālam - guļus. Arī elpināšana un sirds masāža jāveic nekustinot ne ķermeni, ne galvu uz sāniem. Un, protams, jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība. Ja gūta mugurkaula kakla daļas trauma, minūtes ir izšķirošas un ja nav pilnībā bojāts mugurkaula kanāls un iestājusies paralīze, operācija jāveic tuvāko divus līdz astoņu stundu laikā.

Kādēļ mugurkaula traumas bieži ir tik neatgriezeniskas?

Cilvēkiem šķiet, ka no svarīguma viedokļa galvas smadzenes ir pašas nozīmīgākās. Savā ziņā taisnība – tās nosaka mūsu intelektu, domas, rīcību, runu, emocijas. Bet – galvas smadzenes salīdzinoši ir ļoti lielas. Ja ir bojāts kāds smadzeņu centrs, sekas bieži nav letālas. Nereti pat citi no malas nemana, ka kaut kas cilvēkā būtu mainījies. Savukārt muguras smadzenes ir daudz mazākas – pirksta platumā -, bet smadzeņu centri tajās ir vitāli svarīgi kustībām. Pilnībā bojātas mugurkaula smadzenes diemžēl nekur pasaulē nevar atjaunot.

Paralizētu cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanai arvien aktuālāka kļūst eksorobotika. Nekustīgās ķermeņa daļas kustina roboti. Daudzi cilvēki, kuru gadu desmitiem bijuši paralizēti, no jauna var piecelties, staigāt, paņemt kaut ko rokās. Tehnoloģijas attīstās krietni ātrāk, nekā smadzeņu šūnu vai smadzeņu traktu atjaunošana. Jā - , robotika dod iespēju kaut-kā-dzīvot, ļoti nosacīti atgūt spējas, kuras bijušas pirms mugurkaula traumas.  Pirms paralīzes.

Tomēr ir pat grūti iedomāties, kā mainās jeb sabrūk viena vesela, jauna cilvēka dzīve, ja viņš kļūst paralizēts. Tā mainās un sabrūk ne tikai viņam, bet arī viņa tuvajiem cilvēkiem. Diez vai apstāklis, ka kaut kad vēlāk varēsi kļūt pat savdabīgu terminatoru un mazliet kustēties, ir pietiekama drošības platforma, lai izšķirtos par lekšanu uz galvas ūdenī. Manuprāt, to nav vērts darīt vispār – nekad.