Ahileja cīpslas iekaisumu (tendinītu) var izraisīt:
- pārslogojot kājas, noejot, vai noskrienot neierasti lielu attālumu,
- veicot šīs aktivitātes sliktas kvalitātes vai nonēsātos sporta apavos,
- uzsākot intensīvu fizisku aktivitāti, neiesildot kāju muskuļus.
Tomēr Ahileja cīpslas iekaisumam var būt arī neskaidrāki cēloņi. Nereti problēmu iemesls nav vis cīpslā, bet: piemēram, dzīvesveidā – smēķējot, pastiprināti lietojot alkoholu, sadzīvojot ar lieko svaru. Tāpat Ahileja cīpslas iekaisums var būt nepareizas stājas sekas vai atšķirības pēdas, kājas vai ceļu anatomijā, kā rezultātā veidojas nevienmērīga noslodze kājām.
Par Ahileja cīpslas iekaisumu liecina:
- sāpes un stīvums, kas ir izteiktāks no rītiem un nākamajā dienā pēc fiziskām aktivitātēm;
- sabiezējums cīpslā;
- tūska, kas pastiprinās dienas laikā, noslogojot kāju.
Ja iekaisuma simptomi nepāriet tuvāko divu trīs dienu laikā, jāmeklē traumatologa-ortopēda palīdzība.
Ahileja cīpslas iekaisumu ārstē ar nesteroīdiem pretiekaisuma medikamentiem, dažāda veida injekcijām un fizioterapiju. Atsevišķos gadījumos tendinītu ārstē ķirurģiski.
Neārstējot akūtu tendinītu, iekaisums var kļūt hronisks. Tāpat neārstētiem Ahileja cīpslas iekaisumiem ir tendence atkārtoties, un tas savukārt palielina cīpslas plīšanas iespēju. Jo ilgstošāks vai hroniskās ir Ahileja cīpslas iekaisums, jo grūtāk tas ārstējams.
Ahileja cīpslas plīsumu var radīt tie paši iemesli, kas izraisa tās iekaisumu. Cīpslas plīšanas brīdim ir raksturīga skaņa un sajūta, it kā pārtrūktu plata, nospriegota gumija. Pēc Ahileja cīpslas plīsuma nav iespējams nostāties uz pirkstgaliem, ātri veidojas un arvien pastiprinās tūska, sāpes ir stipras. Tomēr, lai arī ļoti tipiski, šie simptomi var liecināt arī par citām traumām, piemēram, muskuļa plīsumu.
ORTO klīnikas ārstu pieredze liecina, ka efektīvākais un drošākai risinājums Ahileja cīpslas plīsuma gadījumā, ir tās sašūšana. Jo ilgāk šo procesu atliek, jo lielāks veidojas attālums starp plīsušās cīpslas galiem. Lai tos savienotu, var būt nepieciešams mākslīgi veidot cīpslas pagarinājumu. Pēc savlaicīgi veiktas operācijas – pirmo piecu dienu laikā pēc plīsuma – rēta ir ~ 5 cm. Arvien attālinoties cīpslas galiem, jāveic daudz lielāks grieziens un nepieciešama cīpslas plastika.
Potītes lūzums. Potīti iespējams lauzt, to neveikli pagriežot, krītot vai sasitot. Par potītes lūzumu liecina asas, tūlītējas sāpes, tūska, asinsizplūdums, sāpes pastiprinās, liekot pēdu pie zemes un cenšoties iet, pēda var atrasties neierastā leņķī, ja traumas rezultātā tā ir izmežģīta. Ņemot vērā, ka bojātu saišu (mežģījuma) izraisīti simptomi var neatšķirties no pazīmēm, kas liecina par kaula lūzumu, jāmeklē ortopēda-traumaologa palīdzība.
Atkarībā no lūzuma specifikas, potītes lūzumu var ārstēt fiksējot ģipša pārsējā. Ja lūzums ir sarežģīts un bojāti mīkstie audi, var būt nepieciešama ķirurģiska ārstēšana.
Potītes mežģījums. Neveikli noliekot pēdu, pārmērīgi nospriegojas pēdas saites. Atkarībā no spēka, ar kādu veicam nepareizo kustību, daļa saišu plīst. Sadzīviski šo traumu sauc par mežģījumu, bet medicīnā to dēvē par pēdas saišu bojājumu. Pirmie simptomi, kas liecina par mežģījumu, ir sāpes, kas iestājas traumas brīdī. Sāpēm var pievienoties tūska un asinsizplūdums. Pēc viegliem potīšu mežģījumiem iespējams staigāt, savukārt pēc nopietnākiem – kāju pie zemes pielikt ir izteikti sāpīgi. Ja sāpes ir stipras un nemazinās 48 stundu laikā pēc traumas, vērts meklēt traumatologa-otropēda palīdzību.
Pirmā palīdzība pēc mežģījuma ir ierobežot kustības nofiksējot pēdu ar elastīgo saiti. Tāpat divas diennaktis vērts likt ledus kompreses, ietinot audumā ledus gabaliņus un uz 10 - 15 minūtēm uzliekot piepampušajai vietai. Šo procedūru jāatkārto ik pēc 3 – 4 stundām. Kad pēc traumas pagājušas 48 stundas, aukstumprocedūru vietā jāķeras pie sildošām procedūrām un kompresēm. Tās savukārt uzlabo apasiņošanu un mazina iekaisumu.
Pēdu vēlams nenoslogot un vajadzības gadījumā lietot pretsāpju zāles. Pēc nopietniem sastiepumiem (vairāku saišu plīsumiem), kuru sekas jūtamas vēl vairākus mēnešus, ieteicams, konsultējoties ar traumatologu-ortopēdu, uzsākt fizioterapijas kursu ar mērķi trenēt pēdas muskuļus un atjaunot saišu elastību. Mājas apstākļos derīgi veikt pēdu apļošanu kā arī nostiepšanas un atslābināšanas vingrinājumus.
Sāpes papēdī – plantāro fascītu rada plīsumi un iekaisums papēža saistaudu šķiedrainajos audos, ko izraisa pēdas saistaudu pārslodze. Iekaisums rada sāpes papēža rajonā. Šī problēma biežāk skar sievietes ar lieko svaru, kā arī cilvēkus, kuri lielu daļu dienas pavada stāvot. Tāpat sāpes papēdī var attīstīties sportistiem – noslogojot kāju skrienot, vai ilgstoši staigājot. Parasti plantārais fascīts attīstās pakāpeniski. Raksturīgas ir rīta sāpes, kad pēc miega pēda no jauna tiek noslogota. Tāpat sāpes parādās, kad atsāk kustības pēc ilgstošas sēdēšanas.
Neārstēts plantārais fascīts var pāriet hroniskā formā. Sadzīvojot ar sāpēm, cilvēks parasti attīsta nepareizu gaitu, rezultātā radot problēmas ceļos, gūžās un mugurā.
Lai ārstētu plantāro fascītu, traumatologi-otropēdi parasti izraksta nesteroīdus pretiekaisuma medikamentus un nozīmē fizioterapijas kursu. Fizioterapijas mērķis ir iemācīt pacientam specifiskus pēdas saišu stiepšanas vingrojumus. Sāpes papēdī var mazināt, veicot steroīdu injekciju. Ārstēšanās laikā ieteicams valkāt ērtus apavus un lietot speciālus ortopēdiskus ieliktņus, kas atslogo pēdas saistaudus. Aptuveni 90% gadījumu šādi ārstējot iekaisumu, sāpes pāriet divu mēnešu laikā. Atsevišķos hroniskos gadījumos ieteicams veikt operāciju.
Sāpes papēdī var izraisīt arī saspiesti nervi muguras, potītes vai pēdas apvidū, papēža kaula lūzums vai hroniskas saslimšanas, piemēram, ostoartrīts. Tādēļ ir būtiski noskaidrot patieso papēža sāpju cēloni.
Papēža pieši ir papēža kaula sabiezējums (palielināta masa) tā apakšējā daļā. Parasti šie uzaugumi ir nesāpīgi, bet atsevišķos gadījumos var radīt sāpes īpaši ejot, lecot vai skrienot. Papēža pieši veidojas pēdas saišu, muskuļu un šķiedru pārslodzes gadījumā, piemēram, daudz skrienot vai lecot.
Slimībai raksturīgas rīta sāpes, pēc miega no jauna noslogojot pēdu. Tāpat sāpes parādās, kad atsāk kustības pēc ilgstošas sēdēšanas.
Lai ārstētu papēža piešus, traumatologi-otropēdi parasti izraksta nesteroīdus pretiekaisuma medikamentus un nozīmē fizioterapijas kursu. Fizioterapijas mērķis ir iemācīt pacientam specifiskus pēdas saišu stiepšanas vingrojumus. Sāpes papēdī var mazināt, veicot steroīdu injekciju. Ārstēšanas laikā ieteicams valkāt ērtus apavus un lietot speciālus ortopēdiskus ieliktņus, kas atslogo papēža saistaudus. Ja efektīvi ārstēšanas rezultāti netiek sasniegti 9 – 12 mēnešu laikā, ieteicams veikt operāciju.
Pēdas locītavas osteoartrīts ir deģeneratīva pēdas locītavas saslimšana, kas saistīta ar vispārēju ķermeņa novecošanos un parasti skar cilvēkus pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas. Osteoartrītu var izraisīt iepriekš piedzīvots pēdas locītavas lūzums vai cita trauma. Nodilstot pēdas locītavas skrimšļiem, mazinās to spēja efektīvi sargāt locītavu kaulus no tiešas savstarpējas saskares. Rezultātā rodas sāpes un iekaisums. Pazīmes, kas var liecināt par osteoartrītu ir tūska, stīvums, sāpes. Pakāpeniski šiem simptomiem pievienojas pēdas locītavas deformācija, mazinās locītavas kustīgums un rodas grūtības staigāt.
Simptomu intensitāte var mainīties, brīžam radot pilnīgas atveseļošanās sajūtu, savukārt brīžam radot ļoti izteiktus traucējumus.
Osteoartrīts nepāriet, tomēr ir iespējams ierobežot šīs slimības attīstību un maksimāli uzlabot dzīves kvalitāti. Lai to īstenotu nepieciešams rūpēties par savu svaru, fizioterapeita uzraudzībā apgūt un regulāri pildīt vingrojumu komplektu potītes locītavas saišu un muskuļu stiprināšanai, saudzēt pēdas locītavu no lielām slodzēm, konsultējoties ar ārstu, lietot pretiekaisuma un pretsāpju medikamentus. Osteoartrītu ārstē arī ķirurģiski – iespēju loks ietver artroskopiskas operācijas (ar mērķi izņemt locītavas skrimšļa daļas, iekaisušos audus un kaulu piešus (osteofītus)) kā arī pēdas locītavas endoprotežēšanu.
Stīvais īkšķis (hallux rigidus) ir osteoartrīta izraisītas sekas. Stīvais īkšķis rada sāpes kājas lielā pirksta locītavā. Sāpes pastiprinās staigājot. Vērojamas stīvums pirksta locītavā un kustību ierobežojumi. Šī slimība biežāk attīstās cilvēkiem ar deformētu pēdas anatomiju, kā arī pēc pēdas traumām.
Osteoartrīts nepāriet, tomēr ir iespējams ierobežot šīs slimības attīstību un maksimāli uzlabot dzīves kvalitāti.
Lai mazinātu stīvā īkšķa izraisītos traucējumus, ārsti parasti izraksta nesteroīdus pretiekaisuma un pretsāpju medikamentus un kā arī piedāvā veikt steroīdu injekciju sāpīgajā pirksta locītavā. Ārstēšanas laikā ieteicams valkāt ērtus apavus un lietot speciālus ortopēdiskus ieliktņus, kas atslogo īkšķa locītavu.
Stīvo īkšķi ārstē arī ķirurģiski – iespēju loks ietver locītavas tīrīsānu, īkšķa locītavas endoprotežēšanu vai locītavas slēgšanu.
Mortona neiromu izraisa nepareiza pēdas noslodze, piemēram, ilgstoši valkāti apavus ar šauriem purngaliem. Mortona neiromas simptomi ir asas, pēkšņas sāpes pēdas spilventiņos 3 un 4 vai 4 un 5 pirkstu tuvumā. Simptomus izraisa nerva paresninājums 3 un 4 vai 4 un 5 kājas pirkstu rajonā pēdas apakšdaļā. Nerva apjomam palielinoties, uz to sāk spiest līdzās esošie audi. Rezultātā var rasties sāpes un iekaisums.
Lai mazinātu Mortona neiromas izraisītos traucējumus, ārsti parasti izraksta nesteroīdus pretiekaisuma un pretsāpju medikamentus, kā arī piedāvā veikt steroīdu injekciju, lai ātri mazinātu sāpes. Arstēšanās laikā ieteicams valkāt ērtus apavus un lietot speciālus ortopēdiskus ieliktņus, kas atslogo pēdas spilventiņus.
Mortona neiromu ārstē arī ķirurģiski, izņemot sabiezējušo nervu. Atsevišķos gadījumos veiksmīgi neiromu iespējams ārstēt ar radiofrekvences palīdzību (ar īpašu instrumentu palīdzību sadedzinot paresnitāto nervu).
Halux valgus jeb pirmā pleznas kaula deformācija - iekšējā pēdas kaula (pirmā pleznas kaula) izvirzīšanās uz āru. Parasti to dēvē par kauliņa augšanu un nereti iztēlojas šo procesu kā kaula palielināšanos. Realitātē kauls neaug. Bet tā vietā, lai atrastos vertikāli pret pēdas īkšķi, kauls sāk virzīties uz ārpusi. Jo tālāk šī virzīšanās progresē, jo vairāk mainās citu līdzās esošu kaulu attiecības un rezultātā otrais pēdas pirksts var atrasties nevis līdzās, bet virs īkšķa.
Halux valgus provocē regulāra augstpapēžu kurpju valkāšana kā arī dabīgs cilvēka novecošanās process. Izvēloties šādus apavus, pēda tiek noslogota nevienmērīgi un pastiprināta slodze jāiztur pēdas pirkstu daļai. Tāpat šī saslimšana ir bieža plakanās pēdas pavadone jeb slimība, kas attīstās paralēli. Pēdas iekšējā kaula virzīšanos uz āru var izraisīt arī endokrīnas saslimšanas, osteoporoze kā arī ģenētiska predispozīcija.
Kaula deformācija rit lēni, un veids, kā ar to sadzīvot ir ērtu, atbilstošu apavu izvēle un valkāšana. Kauliņa iekaisumu ārstē ar nesteroīdiem pretiekaisuma medikamentiem. Ja deformācija veidojas tik izteikta, ka rodas grūtības valkāt apavus un kauls regulāri iekaist un sāp, risinājums ir operācija.
Plakanā pēda var veidoties un progresēt gan bērnībā, gan pieaugušā vecumā. Pēdas pacēluma (pēdas gareniskās velves) galvenais uzdevums ir nodrošināt ķermeņa līdzsvaru un amortizāciju staigājot. Jo mazāks ir pacēlums, jo lielāka slodze jāiztur mūsu kustību aparātam – kājām, locītavām, mugurkaulam. Izteiktas plakanās pēdas sekas var būt sāpes kājās, ceļos, gurnos, krustos un mugurā.
Plakanās pēdas pazīmes ir pēdas izmēra palielināšanās gan platumā, gan garumā, apavu nonēšašanās visas iekšējās malas garumā, sāpes un nogurums pēdās pēc ilgākas pastaigas vai fiziskas slodzes.
Ja konsultācijas laikā trumatalogs-ortopēds nekonstatē nopietnu deformāciju un cilvēkam nav nesūdzu par biežām, traucējošām sāpēm, pēdas stāvokli var uzlabot izvēlēties ērtus un kvalitatīvus apavus, fizioterapeita vadībā apgūstot un regulāri veicot specifiskus vingrojumus, kuru mērķis ir stiprināt pēdas saites un muskulatūru
Plakano pēdu var ārstēt arī ķirurģiski, implantējot starp pēdas kauliem īpašu skrūvi, kas turpmāk nodrošina pēdas velves pareizo izliekumu. Pēdas kaulu operācijas galvenais indikators un sāpes un pārvietošanās traucējumi, nevis estētiski apsvērumi.
Ieaugoši kāju nagi ir izplatīta problēma – nagu malām ieaugot mīkstajos audos. Tas rada sāpes, apsārtumu, tūsku un iekaisumu. Šī problēma biežāk skar kājas īkšķa nagu. Ieteicams meklēt ortopēda-traumatologa palīdzību, ja šī problēma atkārtojas un ir traucējoša. Kāju nagu ieaugšanu veicina apavu valkāšana ar šauriem purngaliem, pārāk īsu nagu griešana, izgriežot stūrīšus, naga trauma.
Iekaisums, kas veidojas kāju nagiem ieaugot mīkstajos audos, var izraisīt iekaisumu īkšķa kaulā un izvērsties nopietnā kaula infekcijā.
Lai mazinātu ieaugušu kāju nagu radītās neērtības ārsts var atbrīvot ieaugušā naga daļu, ievietojot starp nagu un ādu nelielu šinu. Šādi fiksēts nags pakāpeniski var mainīt augšanas virzienu, vairs neieaugot mīkstajos audos. Lai risinātu nagu ieaugšanu, dažkārt nepieciešama daļēja vai pilnīga kājas naga ķirurģiska noņemšana.