GŪŽAS LOCĪTAVAS SĀPJU IEMESLI

Gūžas osteoartrīts. Ir deģeneratīva gūžas locītavas saslimšana, kas saistīta ar vispārēju ķermeņa novecošanos un parasti skar cilvēkus pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas. Nodilstot skrimšļiem gūžas locītavā, tie pietiekami nesargā locītavu kaulus no tiešas, savstarpējas saskares. Kaulu tieša saskaršanās rada sāpes un iekaisumu. Aplūkojot rentgenuzņēmumā, veselā locītavā starp kauliem ir šaura šķietami “tukša” josla. Šī josla ir skrimslis. Osteoartrīta bojātā locītavā rentgenuzņēmumā kauli atrodas līdzās un starp tiem nav “tukšas” joslas.
Osteoartrītu var izraisīt ne vien dabīgs novecošanās process, bet arī locītavu pārslodze (darbā, sportā vai liekā svara dēļ), artrīts un  ģenētiska iedzimtība.
Viena no pirmajām osteoartrīta pazīmēm ir  gūžas locītavas rotācijas spēju zudums. Simptomam pievienojas sāpes kustoties, stīvums gūžas locītavā un klibošana. Simptomu intensitāte var mainīties, brīžam radot pilnīgas atveseļošanās sajūtu, savukārt brīžam radot ļoti izteiktus traucējumus.

Osteoartrīts nepāriet, tomēr ir iespējams ierobežot šīs slimības attīstību un maksimāli uzlabot dzīves kvalitāti. Lai to īstenotu nepieciešams rūpēties par savu svaru, fizioterapeita uzraudzībā apgūt un regulāri pildīt vingrojumu komplektu gūžas saišu un muskuļu stiprināšanai, saudzēt gūžas locītavu no lielām slodzēm, konsultējoties ar ārstu, lietot pretiekaisuma un pretsāpju medikamentus un veikt atjaunošanās procesus veicinošas injekcijas slimības skartajā locītavā. Atsevišķos gadījumos nepieciešams veikt gūžas locītavas endoprotezēšanu.

Femoro acetabulārs sindroms ir kaulu uzaugumi (osteofīti) uz locītavu veidojošiem kauliem. Pakāpeniski attīstās atdures sindroms, kustību ierobežojumi locītavā  un sāpes.  Slimības cēlonis var būt locītavas trauma. Šī saslimšana izraisa osteoartrītu. Asas (bet dažkārt trulas) sāpes jūtamas grozoties un tupjoties. Osteofītus iespējams ķirurģiski noņemt, bet ar laiku tie veidojas no jauna, bojājot locītavu.

Gūžas locītavas bursīts ir iekaisums, kas rodas gūžas locītavas somiņā (gļotsomiņā). Iekaisuma pazīmes ir sāpes gūžas locītavas sēžas pusē, vai sēžas muskulī, sāpes apguļoties uz iekaisušās gūžas, uzspiežot gūžas locītavai, ceļoties no sēdus pozīcijas, kāpjot augšup vai lejup pa kāpnēm. Iekaisumu var izraisīt dažādi iemesli, piemēram, gūžas sasitums, gūžas pārslodze skrienot, lecot vai ilgstoši stāvot, nepareiza stāja.
Lai precīzi noskaidrotu sāpju iemelsu, izmanto pretsāpju medikamentu injekciju gļotsomiņā, lai pārliecinoties, vai likvidējot bursīta izraisītās sāpes, nav vērojamas citas sāpes, kuru iemesls jānoskaidro.
Gūžas iekaisuma ārstēšanai izmanto nesteroīdus pretiekaisuma, pretsāpju medikamentus kā arī kortikosteroīdu injekcijas gūžas locītavā. Tās ātri mazina sāpes un tūsku, tādēļ nereti tiek lietotas gadījumos, kad nesteroīdās pretiekaisuma zāles nedod rezultātus, vai cilvēkam pret tām ir nepanesība. Konsultējoties ar traumatologu-otropēdu, ieteicama fizioterapija.  

Gūžas locītavas veidojošo kaulu lūzums biežāk sastopams vecāka gada gājuma cilvēkiem, kas slimo ar osteoporozi. Slimībai raksturīgo kaulu trausluma dēļ lūzumu var izraisīt šķietami nebūtisks kritiens vai sasitums. Jauniem cilvēkiem gūžas locītavas kauli lūzt smagu traumu rezultātā, piemēram, satiksmes negadījumā.
Par gūžas locītavas kaulu lūzumu liecina sāpes augšstilbā un cirksnī īpaši kustību laikā.
Gūžas locītavas kaulu lūzumi tiek ārstēti gan konservatīvi, gan ķirurģiski. Par piemērotāko ārstēšanas veidu lemj ķirurgs, izvērtējot lūzuma veidu un apjomu.
Ja nepieciešama operācija, tās laikā lūzušo kaulu nomaina, vai lūzuma vietu fiksē ar metāla plāksni vai skrūvi, lai veicinātu kaula pareizu saaugšanu.

Gūžas locītavas displāzija ir gūžas locītavas attīstības traucējumi, kuru iespaidā gūžas locītavas kauli veido savstarpēju neatbilstību, kas pakāpeniski bojā šo locītavu. Attīstās locītavas nestabilitāte, pamežģījumi vai pilni mežģījumi. Jaunībā cilvēkiem ar šādu saslimšanu vērojama pārmērīga gūžas locītavas elastība – viņi bez sagatavotības var apsēsties špagatā un veikt citus akrobātiskus vingrojumus. Šādas spējas liecina par problēmām gūžas locītavā.
Ja gūžas displāziju neārstē, attīstās osteoartrīts. Ir vairāki neķirurģiski risinājumi, kas tiek pielietoti, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu gūžas locītavas dzīvildzi. Tomēr pretieksaisuma medikamenti, optimāla ķermeņa svara uzturēšana, fizioterapeitiska vingrošana, vai spieķa izmantošana staigājot ir tikai pagaidu risinājumi, jo nespēj novērst cēloni – nepareizi veidotu gūžu, kas pati sev rada bojājumus. Atkarībā no gūžas pataloģijas, slimība pakāpeniski progresē un nepieciešama operācija. Kā pēdējais risinājums ir gūžas locītavas nomaiņa – artroplastika jeb endoprotezēšana.

Gūžas locītavas osteonekroze rodas, kad kaulā ir traucēta asinscirkulācija, un tas netiek apgādāts ar barības vielām. Rezultātā iet bojā kaula šūnas un kaula daļas.  

Biežākie faktori, kas var izraisīt osteonekrozi ir:

  • nopietna trauma, kuras rezultātā rodas traucējumi kaula asins apgādē,
  • kortikosteroīdu ilgstoša vai pārmērīga lietošana,
  • pārmērīga alkohola lietošana.

Tomēr dažkārt osteonekrozes cēloņi ir neskaidri.
Kaula nekroze rada sāpes un ierobežojumus slimības skartajā locītavā. Ja osteonekroze atklāta laicīgi un tā skārusi nelielas kaula daļas, pretsāpju medikamenti un slodzes mazināšana (tai skaitā arī staigāšanas) var sniegt labus rezultātus. Slimībai progresējot, nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās. Osteonekrozes ārstēšanai tiek piemērotas dažāda veida un sarežģītības pakāpes operācijas līdz pat pilnīgai gūžas locītavas nomaiņai – artoplastikai jeb endoprotezēšanai.