Manuālā terapija ORTO klīnikā – ne vēsts no biedējošas “krakšķināšanas” (06.02.2018.)

Manuālā terapija

Jau otro gadu ORTO klīnikas fizioterapeiti apgūst manuālo terapiju Vācijas Manuālās terapijas asociācijas skolotāja Heiko Dāla vadībā. Izprotot fizioterapeita darba nozīmi, klīnikas ārsti atsaucīgi atbalsta šo prasmju apgūšanu, jo tās paplašina iespējas precīzāk noteikt patieso sāpju cēloni un palīdz ārstēt un atjaunot bojātās struktūrās bez ķirurģiskas iejaukšanās vai nopietnām manipulācijām.

Vārdu salikumam “manuālā terapija” Latvijā ir samērā ekstrēma slava, un  daudziem tas asociējas ar bīstamām straujām kustībām, locītavu krakšķināšanu. Šādu manuālo terapiju veic ārsti. Bieži – osteopāti. Tas, ko manuālās terapijas jomā dara fizioterapeiti – ievērojami atšķiras. Darbošanās ar locītavām ir lēna, ritmiska un saudzīga.  Šī terapijas forma daudzos gadījumos ir pacientam ļoti palīdzoša – mazinot sāpes, uzlabojot apsaiņošanu noteiktā zonā un samazinot muskuļu saspringumu, vai atjaunojot dabisko kustīgumu locītavām. Fizioterapeitam manuālās terapijas zināšanas sniedz plašāku un dziļākā izpratnē bāzētu iespēju palīdzēt pacientam.

Visa pamatā - izmeklēšana!

Latīņu vārda “manus” nozīme ir “roka”. Manuālā terapija – ir terapija, ko veic ar rokām. Šī terapija ietver diagnostiku, mīksto audu tehnikas un locītavu mobilizāciju (jeb kustības atjaunošanu locītavā). Mācot manuālo terapiju, skolotājs Heiko Dāls uzsver un lielu uzmanību velta izmeklēšanas nozīmei, ierādot, kā dažādās ķermeņa struktūrās atšķirt  muskuļa, cīpslas, locītavas vai nerva bojājumu.

“Ārstēšana ļoti reti ir efektīva, ja nav pilnībā skaidrs, kas tiek ārstēts,” saka Manuālās terapijas kursa  organizatore ORTO klīnikā fizioterapeite Elīna Bergmane. “Ārsta uzstādīta diagnoze, magnētiskās rezonanses apraksts – tas viss ir palīdzoši fizioterapeita darbā. Tomēr šī informācija nesniedz atbildes par to, kā locītava funkcionē, kā izpaužas sūdzības un kā tās ietekmē cilvēka ikdienu. Ir svarīgi uzklausīt pacientu, rūpīgi izmeklēt problemātisko vietu, veikt dažādus testus, lai novērtētu, kā sāpīgā vieta kustās, kādi ir ierobežojumi un kuras kustības to veicina. Tikai liekot kopā šo informāciju, fizioterapeitam veidojas skaidrs priekšstats par to, kā pacientam palīdzēt,” saka Elīna Bergmane.

Fizioterapeite min piemēru par Latvijā pieaugušu cilvēku vidū izplatītu diagnozi – diska trūci, norādot, ka aptuveni 70% cilvēku pēc 30 gadu vecuma izmeklējumi uzrāda deģeneratīvas izmaiņas mugurkaulā. Liela daļa no mums ar to sadzīvo, pat nenojaušot par notiekošiem procesiem, jo tie netraucē. “Mēdz būt situācijas, kad, piemēram, pēc dārza darbiem attīstās sāpes mugurā. Veicot magnētisko rezonansi, uzrādās diska trūce (protrūzija). Bet sāpju iemesls var nebūt šī trūce vai protrūzija (tā, iespējams, radusies jau senāk), bet gan, piemēram, pārslogota locītava vai muskulatūra, kas nav bīstami un ir salīdzinoši ātri diedzējams. Tādēļ fizioterapeitam ir tik svarīgi precīzi izmeklēt pacientu, lai saprastu, kas patiesībā izraisa sūdzības,” pareizas izmeklēšanas nozīmi skaidro  Elīna Bergmane.

Kādos gadījumos manuālā terapija ir palīdzoša?

Traumatoloģijas, ortopēdijas, vertebroloģijas un pat reimatoloģijas jomā zinoša fizioterapeita iespēja palīdzēt un ievērojami uzlabot pacienta pašsajūtu un veselību ir nozīmīga.

Manuālo terapiju fizioterapijā izmanto, piemēram, lai saudzīgi iekustinātu jeb izmobilizētu locītavu un atjaunotu normālu kustības amplitūdu, kad pēc lūzumiem vai traumām, tā bijusi ilgāku laiku fiksēta un nekustīga. Pastāv tehnika, kad nekustīgo locītavu ar spēku  lauž pareizajā virzienā un stiepj, kamēr, pielietojot manuālās terapijas un biomehānikas zināšanas, fizioterapeits locītavas iekustināšanu var veikt daudz saudzīgāk. Zinot, kurā virzienā, katrai locītavas virsmai ir fizioloģiski jākustas, locītavu atbilstoši iekustina.  “Tā patiesi daudz ātrāk un efektīvāk iespējams atgūt kustību apjomu,” saka Elīna Bergmane.

Tāpat manuālo terapiju fizioterapeiti var pielietot darbā ar pacientiem, kuriem ir saspiestas vai sakairinātas no mugurkaula izejošās nervu saknītes, radot iztstarojošas sāpes kājās, vai rokās. Ar noteiktu tehniku palīdzību iespējams atbrīvot telpu šai saknītei un samazināt pacienta sūdzības.

Locītavu “mobilizēšanu”, lai  saglabātu to kustīgumu, efektīvi var pielietot arī vairāku reimatisko saslimšanu pacientiem, kuriem slimība posta locītavas, izraisot tajās iekaisumus un sāpes. Pašreiz ORTO klīnikā, sadarbojoties reimatologam, Fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstam un fizioterapeitiem, tiek izstrādāta uzturoša programma Behtereva jeb ankilizējošās spondilozes pacientiem.

Manuālajā terapijā, ko mācās un praktizē ORTO klīnikas fizioterapeiti, nav strauju, asu kustību. Vēl kāda būtiska atšķirībā no daudzus biedējošās “krakšķināšanas”, ar kuru aprobežojas, piemēram, osteopāta palīdzība pacientam, fizioterapeita darbs neaprobežojas ar bojātās ķermeņa daļas atveseļošanu. “Manuālā terapija ir cieši saistīta ar vingrošanu un treniņu,” uzsver Elīna Bermane. “Tas, ka, piemēram, mugurkaulā izdevies uzlabot locītavu virsmu kustīgumu un atbrīvot iespiestu nerva saknīti, bieži vien ir īslaicīgs panākums, ja vien visu šo zonu netrenē, neattīsta muskuļus, kas notur skriemeļu sistēmu un ierobežo problēmas atkārtošanos,” saka Elīna Bermane.

Elīna Bergmane atzīst, ka arī fizioterapeita darbā ir  robežas, cik tālu un kādos gadījumos iespējams palīdzēt. Ir situācijas, kad vienīgais risinājums ir operācija, tomēr līdz tai, zinošs un izglītots fizioterapeits var darīt daudz, lai attālinātu, vai pat novērstu operācijas nepieciešamību.